Braukt ar sabiedrisko transportu ir zaļi un moderni. Turklāt tas patiesi nāk par labu Jūsu veselībai. Smiekli taču pagarina mūžu un uzlabo veselību. Braucot sabiedriskajā transportā, cilvēki nu nekādīgi nav iemācījušies nodalīt savas privātās dzīves, viņi tās izliek uz paplātes, citiem baudīšanai. Nav iemācījušies nelietot mobilos telefonus, bet, ja tomēr runā, tad vismaz neapspriest ļoti personīgas lietas. Tā piemēram esmu pret savu gribu iekļuvis ģimenes strīdā, kura rezultāts ir šķiršanās brīdinājums. Kāda ap 20 – 25 gadus veca jaunkundze broņīja savu otro pusīti:
– Klausies, tev ir jāsaprot, ka tev tika dota pēdējā iespēja, tev tagad būtu jābūt no zvana līdz zvanam klāt. Cikos tev tur sākās?
– …
– Nu un cikos tad beigsies?
– …
– Nu tad zini, ka , ja tu nebūsi, tad viss cauri! Man tas ir apnicis!
– … …. ….
– Nu bļin, ko tu vispār atļaujies, tu zini cik tālu tu esi aizgājis! Viss!
Pasažieri – kā nu kurš, cits ieraujās cepurē, cits bezkaislīgi skatās pa logu, citam mūzikas austiņās, savstarpēji pazīstamie neslēpj smīnus. Klausule tiek nolikta. Bet ne uz ilgu laiku, ir citas svarīgas sarunas priekšā – jābīda bizness. Tika iztaujāts sarunas partneris par investīcijām, par to drošumu, cik ļoti viņš uzticas konkrētajam džekam un sarunas noslēgumā, pēc diezgan ilgas džeka īpašību uzskaites un aprunāšanas, liekas darījums tika atcelts. Reāli nenoverņījās. Es kanpi valdījos. Nu labi, atzīšos ik pa brīdim iespurdzos, tāpēc meitene sāka aizdomīgi uz mani skatīties un runātos griezās prom uz loga pusi.
Drīz pēc tam atskanēja diezgan zīmīgs troksnis. Sieviete gados, kura sēdēja man otrā pusē bija atvērusi alus bundžiņu un mierīgi malkoja Aldarīti. Ilgi nebija jāgaida, lai arī viņa izpaustos. Pa visu salonu atskanēja Nokia tune un izklaides varēja turpināties:
– Oi man bija tik slikti. Domāju, ka galus atdošu.
– …
– Nē, es nezinu no kā. Bija jau traki, jā.
– …
– Es domāju, ka tas bija no tā, ka es sasvīdusi izgāju ārā.
Savukārt es domāju, ka es neizturēšu. Tas ir tik skaisti, tas ir tik jauki. Dzīve iegūst pavisam citas krāsas un tu saproti, ka neesi viens. Mūsu ir daudz, tik daudz, mēs visi kopā šķiramies, pārrunājam vakardienas ballītes un darba lietas. Ziniet, man patīk.
P.S. Arī šo te es rakstu braucot 55 autobusā. Ko tik vien nevar tai sabiedriskajā darīt, eu, pag, man zvana telefons…
hofmaņa pasakas 
Ikdienā man tas prieks braucot metro iet garām. Bet dienā kad streikoja Londonas metro es izbaudiju braucienu ar autobusu trīs stundu garumā.(principā pats vainīgs, jo vajadzēja tikai domāt plašāk un braukt pa upi, bet gudri runāt ar atpakaļejošu datu nav pieņemts)
Tad nu lūk, braucot ar autobusu man blakus nosedās pakistāniešu vai indiešu izcelsmes meitene, nepateikšu precīzi. Bet stāsts ir par to ka visu ceļu viņa runāja pa tālruni. Paldies viņai par to, ka ne pārāk skaļi, kā to medz darit pavisam tumšie ļaudis, bet tik un tā. Es paspēju iemigt un pamosties, bet viņas saruna turpinājās.
Kā gan cilvēki dzīvoja kad viņiem nebija mobilo tālruņu? 🙂
Man vienā Rīga – Sigulda braucienā gadījās “laime”, apsēsties netālu no meitenes, kas runāja, kad pie Teikas iekāpu, runāja visu ceļu līdz Siguldai un palika runājot, kad izkāpu Siguldā.
Prasīju mazmeitai, kā tas var būt, vai tas nesanāk ļoti dārgi. Izrādās, ka esot kāds pieslēguma veids, kad nevajagot maksāt pat par stundu garu sarunu.
Lasu šo un taisni vai liekas, ka pietrūkst visa tā balagāna, ko savulaik piedzīvoju katru rītu 3. autobusā. Salīdzinājumā ar to 6. tramvajs ir teju vai izmiris, tur nekas nenotiek un nekā interesanta vispār nav. 2. vai 24. autobuss vispār.. drūmākā bedre. Visi vienmēr tērpti tumšā un tikai retu reizi trāpās pa kādai pērlei, kas pārklāsta savu privāto dzīvi. Lieki piebilst, ka katru reizi šai “pērlei” blakus sēž draudzene ar tādu dežūrsmaidu un tēlo, ka viņu tas ļoti interesē..
Vai nu Kamī vai Sartrs, vai nu kāds no šitajiem snobiski skumjajiem džekiņiem teica, ka “cilvēku vairums dzīvo vientuļu un izmisuma pilnu dzīvi”. Un loģiski, ka cilvēka dabā ir apliecināt publiski, ka vinš nav vientuļš, un ka viņa sabiedriskā dzīve ir jēgpilna un pilnā plaukumā. Esmu pamanījis, ka klusēšana tiek vērtēta negatīvi, mol, siģiš molčiš, vsjakuju hu.ņu pro meņa dumaješ. Sociālie tīkli arī ir tam labs apliecinājums, 99% tur rakstītā ir pilnīgs vājprāts.
Un esam jau saņēmuši atpakaļ atgriezenisko saiti: ja tevis nav tīmeklī, tad tevis nav vispār un tas attiecas arī uz tavu biznesu. Nu bet es jau te arī izlejos, pētījumi par šo ir steriem, ķipa elektroniskā vide ir dvēseles vizualizācija. Un te nu pārņem šausmas par “radības kroni”.
Klau, es biju uz 90% pārliecināta, ka tas 55. autobus, tur katru dienu, ko tādu var dzirdēt :)))! Bieži vien tur var dzirdēt viena celtnieka sarunas, kurš mūš dien koķetē ar kādu vietējo meiču.