Monthly Archives: jūlijs 2010

112 glābiet!

Mani vienmēr ir interesējis, vai mūsu glābšanas dienesti ir tik ļoti advancēti, kā ir dzirdēti stāsti, ka kaut kur tēvoča Sema dzimtenē, pēc zvana uz šo glābšanas dienesta numuru, kuru ir veicis 1,5 gadīgais bēbis, turklāt klausulē izdvesis neartikulētas skaņas, pēc nepilnām 3 minūtēm pie izbrīnītajiem, mauriņu pļaujošajiem vecākiem ierodas gan policija, gan ugunsdzēsēji, gan ātrie. Vai arī – ir reāla briesmu situācija, kad upuris sazvanīt glābšanas dienestu var, bet runāt – ne. Bet šamējie tik un tā pēc mobilā telefona spēj izsekot signālu un ierodas glābt. Jau iepriekš biju aizdomājies par to, cik ļoti daudz dažkārt ļoti dārgā laika 112 dienestam prasa noskaidrot lietas būtību un tikai tad savienot ar attiecīgo dienestu – policiju, ātrajiem vai ugunsdzēsējiem, kuriem viss stāsts jāstāsta atkal…
Konkrēts gadījums. Braucam ka mēs visa famīlija ar vairākiem sīčiem uz Tērveti apskatīt Rūķu mājas, karsts, bērni niķīgi, satiksme nervoza. Tad uz Vienības gatves ievēroju, ka diezgan nošņurcis vīrelis cīnās ar bruģi un taisās velties uz braucamās daļas. Nezinu, vai onkam slikti palicis vai vienkārši tāpat trešdiena svinama, bet skaidrs, ka jāpalīdz. Tā kā stūrē tētis un es arī noreaģēju ne visai ātri, tad izdevība apstāties un pārliecināties, vai nevajag palīdzību ir palaista vējā. Tad nu mēģinu sazvanīt 112, lai savāc puisi, pirms kāds neuzmanīgs braucējs ir nelaimīgo taranējis. Noskaidrojuši kur nepieciešama palīdzība, pāradresē mani uz ātrajiem, kau es mēģinu pīkstēt par policiju… Pīp….Pīīīp… tā divi 2 krustojumi, beidzot esmu savienots (joprojām ceru, ka džeks vēl nav uz ielas). Stāstu kur, kas, kā – reakcija: a ko jūs mums zvaniet? Tur jāzvana policijai!  Domās izskaitu līdz 3 (līdz 10 būtu par ilgu, tik lielai pauzei, domāju ka abas puses nebūtu gatavas 🙂 ) un stāstu vēlreiz, braucu garām, ieraudzīju, zvanīju, savienoja ar jums, variet palīdzēt? Nu labi, noņurd nelaimīga balss otrā galā un ķeras pie pēdējā salmiņa – a, ja nu viņš jau ir prom, jo jūs jau nestāviet blakus! Es savukārt izsaku aizdomas, ka pilnīgi iespējams, ka kāds jau ir uzbraucis džekam virsū, tāpēc, pirms tas notiek, labāk būtu viņu savākt. Tā nu mēs padebatējām pāris minūtes, paņēma manu telefona numuru un mēs šķīrāmies. Ceru, ka ar puisi nekas slikts nav noticis. (zinu, zinu, vajadzēja mest riņķī un pārliecināties, bet ar 2 sagurušiem bērniem, nemaz tik viegli nav to izdarīt).
Tad nu es domāju, ja nu cilvēku parkā sāk vajāt nelabie vai arī lauzties dzīvoklī – cik ātri un efektīvi ir zvanīt uz 112? Vai arī ir akūtas veselības problēmas, kad ik sekunde ir no svara? Un vai mūsējiem ir no vienas puses kaitinošā, bet no otras puses dažreiz tik ļoti noderīgā un pozitīvā prakse uz izsaukumiem sūtīt gan ātros, gan policiju, gan ugunsdzēsējus? Piekrītu, līdzekļi tērējas, bet, ja tādā veidā var izglābt kaut vienu dzīvību gadā, tad, domāju, ka atmaksājas.  Katrā ziņā Kanādā brauca visi trīs vai 2, bez policijas. Arī tad, kad mēs savam puikam izsaucām ātros, pirmie bija klāt ugunsdzēsēji, kuri, starp citu, ir ļoti labi apmācīti glābšanas darbos, ierodas aptuveni 3 minūšu laikā da jebkur pilsētā un pirmie novērtē situāciju, ja vajagot, varot pat dzemdības pieņemt. Puiši stalti un laipni un nesāk ar jautājumiem par pasi, pilsonību vai personas kodu, bet gan – kur un kam jāpalīdz. Cilvēks vispirms, formalitātes pēc tam.

P.S. Starp citu, arī mājas lapa Glābšanas dienestam ir izcils formālitātes paraugs.

atkal jau par labu servisu, kura… hmmm… nav

Man vajadzēja uztaisīt t-kreklu ar bildi. Jūs jau ziniet, kur tos kreklus drukā – dabūju bildi, mākslinieks apstrādāja, ierakstīju diskā, drošības pēc 3 versijās (ja nu gadījumā nav āboļkompis, lai tomēr lielāka iespēja, ka saprot).  Nesaprata. Paliku bez krekla. Jo “ņemam tikai .jpg un .bmp bildes”. Nekādi profesionālie bilžu standarti netiek atbalstīti, jo tad darbinieki Photoshopā tik bildes labošot, nevis kreklus drukāšot. Intereses pēc gan atļāvos apvaicāties, cik dienā ir tādi kā es – dunduki ar tifiem vai png bildēm, – neesot maz, bet vispār, tas neesot jautājums pie viņa, viņš te neesot nekas.
Labi, Dievs ar viņu, eju, turpat stacijas mājā sameklēju netālu esošu fotoveikalu, kur man par pliku paldies ir gatavi pārtaisīt bildi uz vajadzīgo formātu un pat iekopēt telefona atmiņas kartē. Ātri un draudzīgi. Liels paldies!
Tad  man kā ar āmuru pa pieri – žēl tik, ka neviena blakus nav ar ko saderēt, būtu laimējis šampanieti derībās – kreklu bode takš neņems to sasodīto karti, noteikti būs vai nu diski vai USB flaši. Aste kājstarpē, plecos uzrāpjas vismaz vēl 3 mugursomas, bet mana cerība  atrast labu servisu ir sīksta. Nepamatoti: ” Tikai diski vai fleši!”, noskalda kundze un vakars slēgts. Laika vēlreiz ķēpāties ar pārrakstīšanām, datu nesēja pirkšanām nav  (kuru starp citu, nevarēs pēc aizņemšanās atdot atpakaļ, vecīt, te tev nav nekāda Kanāda 🙂 ). Nu neko, secināju, ka manus 10 latus kreklu veikalam nevajag.
Pēc tam es padomāju, ko es būtu darījis, lai nezaudētu klientus nepareizu formātu vai datu nesēju dēļ:

1. Iegādājies maksimāli visu datu nesēju lasītājus, tas man maksātu ap 20 – 30 latiem, ja nu vienīgi ir kādi eksotiskie, par kuriem es nekā nezinu 🙂
2. Ja nu gadījumā patiešām ir tā, ka pasūtījumu ir tik daudz, ka esošais stafs fiziski nespēj rediģēt bildes, tad es būtu pieņēmis darbā vēl vienu cilvēku, uzlicis pakalpojuma par attēlu rediģēšanu stundas maksu, piemēram 30 vai 40 Ls/h un kaut vai visu dienu rediģētu attēlus,
3. Komunicētu klientiem, ka mums nav neviens komerciāli lietots formāts, kuru nevaram atvērt un uzdrukāt uz krekla, pretējā gadījumā – krekls un apdruka par brīvu. Spēle un izaicinājums. Cilvēkiem patīk un tas ir ērti. Patiess serviss – tu atnes to, kas tev ir un mēs izdarīsim visu, lai to dabūtu uz krekla.

Bet laikam, ka šādus risinājums līdz reālas konkurences brīdim gaidīt būtu utopiski.  Interesanti, kurā brīdī biznesa īpašnieks to sapratīs?

man likās (trips absinta garā)

Man likās, ka es svīstu, bet svīda gaismiņa – tā gaisma, kuru jau iztēlē redzēju kā rokas pasniedz viņai iepriekš sagatavoto rožu pušķi, piparkūku sirdi un lidmašīnas biļeti uz Maljorku.
-Kur tu biji vakar?- atskanēja balss no virtuves.
-Zini, bija tā, ka iesitu asti kājstarpē un sāku smilkstēt kā vilcēns sajutis mātes tuvumu, – mana balss skanēja drūmi.
-Nevar būt? Tas ir tik zemiski!
-Nu nemaz tā arī nav… Mēs bijām kā brālis un māsa! Mēs ziedējām kā abpus sētai augoši plūmju koki, kā Šekspīra Veronas palaidnieki… (Tajā brīdī atcerējos, ka viņa ir antropolomistiķe un vecais labais triks ar Šekspīru nestrādā. Nestrādāja arī.)
-Labi, es aizeju, aizeju pati ar labu, es jau esmu prom!

Bet mani draugi bija brīdinājuši no šādiem soļiem. Tāpēc es pametu visu un devos prom. Devos uz Meksiku, jo tur mani viņa nekad neatrastu, bet notika pretējais – viņa ieradās hotelī un teica :

-Lūdzu atzīsties!

Šaubu velniņš sāka savu postošo riņķa danci ar manu Sirdsapziņu.  Rezultātā viņa tomēr palika Meksikā un veselus piecus gadus es dabūju viņu drāzt un barot.

-Kā drāzt un barot? Es negribu tevi ne drāzt, ne barot – so what de fuck?.
-Kā what de fuck? Es gribu, lai tu mani mīli…
-Mīlu?
-Jā, mīli!
-Pie manas mātes, nekad!

©  Ūdrītis & Hofmanis 2003

mani TOP 7 koncerti

Nr. 7  Rolling Stones, Tallina, 1998

Gadi, kad Rock Summer festivāls ir piedzīvojis savu norietu, Rīga ir aplauzusies ar savu festivālu, tomēr lielie A grupu koncerti Tallinā vēl notiek. Pirms dodamies uz koncertu, kopā ar Vētras džekiem izstudējām DVD no citiem tūres koncertiem un zinājām, kur stāvēt, lai būtu maksimāli tuvu Lielajiem Māksliniekiem un maksimāli izbaudītu šovu. Toreiz mēs varējām tikai vispārdošākajos sapņos cerēt uz Stounu iesildīšanu. Bet sapņa realizēšanai vajadzēja tikai 5 gadus.

Nr. 6 The Cardigans, Rīga, Ķīpsala, 2003

Mīļi, klusi, skaisti, romantiski, patiesi, dzīvi. Viss, kas nepieciešams labam, intīmam iemīļotas grupas koncertam.

Nr.5 Mumij Troll, Maskava, Maxidrom 2002

Mumiy Troll ir slavas zenītā un sniedz koncertšovu paraugstundu. Kulminācija ir Vladivostok 2000:  уходим уходим уходим / наступит времена по тише / уходим уходим уходим / Владивосток 2000

Nr.4 Stereophonics, Salacgrīvā, Positivus 2007

Pirmais Positivus. Visi gaida James, es arī. Pirms pāris dienām ir apmeklēts Muse koncerts Arēnā Rīga, joprojām esmu viņu burvības varā. Stereophonics ir redzēti 99. gadā Londonā, pirms Kravitza un Aerosmith, tolaik īpašas emocijas neizraisīja, tāpēc eju skatīties bez jebkādām ekspektācijām. Taču, jau pēc pirmajām dziesmām ir skaidrs, ka tā gada festivāla notikums būs nevis James, bet gan Stereophonics.

Nr. 3 Lenny Kravitz, Vemblija stadionā, iesildot Aerosmith, 1999

Iztērējot tam laikam mežonīgu summu, liekas ka kādas 40 mārciņas, iepērkam biļetes uz šo minifestivālu Vemblija stadionā. Jau ieejot stadionā aizraujas elpa – 70 000 skatītāju ir kaut kas neredzēts. Pēc tam, kad visi kā viens dziedāja līdz Kravitza dziesmām, laistījās ar ūdeni un visādi citādi priecājās, savukārt pats meistars uz skatuves izlikās uz visiem 200%, sapratu, ka šis ir bijis Notikums.

Nr. 2 Depeche Mode, Tartu, 1998, The singles 86 – 98 tour  atklāšanas koncerts.

No comments. Vai nu tu tur biji, vai arī tu neko nezini par šīs grupas vienu no vis-vis-vis emocionālākajiem koncertiem (šis bija pirmais koncerts pēc garas, garas pauzes). Džekiem uz skatuves mūzika pati nāca ārā pa pirkstu galiem, acu skatiem un, protams, skaļruņiem. Tā kā šis bija tūres pirmais koncerts, tad vēl nebija ne miņas no rutīnas, noguruma, toties bija rock’n’rolls. Spoži.

Nr. 1 Muse Salacgrīvā, Positivus 2010 / Muse, Arēna Rīga, 2007

Ar Muse ir īpaši. Toreiz, uz arēnu Rīga man ienācās ielūgumi, es aizgāju, kaut arī grupas daiļradi īpaši nepārzināju. Pirmās 30 minūtes skeptiski ironizēju par “labāko live grupu”, kurai apakšā noteikti ir kompis un visādas citas fīčas, jo savādāk tik pilnu un jaudīgu skaņu 3 cilvēki uztaisīt nevar. Un tad man nāca atklāsme, ka aiz tiem trijiem ir vēl aptuveni 3 – 5 cilvēki, tikai neizgaismoti, kuri dara savu darbu. Un tas ir dzīvi. Labi, ka tā, jo atlikušo koncertu skatījos atkārtu žokli un dienas 3 tas nevērās ciet. Savukārt Salacgrīvā vakar Muse vēlreiz apliecināja, ka ir labākā dzīvā grupa uz planētas Zeme. Brīžiem bija sajūta, ka Fredijs pārvācoties uz dzīvi uz mākoņa maliņas ir nodevis visus savus talantus Belamijam, kurš arī tos liek lietā. Radoši, enerģiski, dusmīgi, kā jau rokenrolam pienākas:
No one’s gonna take me alive / The time has come to make things right / You and I must fight for our rights / You and I must fight to survive

Paldies Muse, paldies Positivus!!!

foto: muse.mu

kā ātri neizīrēt dzīvokli

Pirmais un galvenais – nekādā gadījuma nelieciet īstā, izīrējamā dzīvokļa bildes, pat ja jums tādas ir. Ielieciet mazu, skaistu, romantisku dzīvoklīti par aptuveni 100Ls un, kad jums piezvana interesenti, tad sakiet, ka dzīvoklis vakar/pirms pusstundas/rīt ir izīrēts, atkarībā no nekaunības pakāpes. Taču, nekādā ziņā nelaidiet klientu prom, sakiet ka ir vēl viens dzīvoklis tajā pašā mājā, taču nedaudz dārgāks, teiksim robežās starp 130 un 150 Ls. Uz lūgumu apskatīt šo dzīvokli izvairīgi atbildiet:” nu uzzvaniet kaut kad rīt. Man te pilns ar skatīt gribētājiem”. Ja tomēr klients grib apskatīt ātrāk, negribīgi piekrītiet, bet laiku nosakiet aptuvenu “ap septiņiem” un sakiet, ka vēlreiz jāsazvanās. Kad nepacietīgais skatītgribētājs ir klāt norunātajā vietā un laikā, uz telefona zvanu atbildiet īsi un konkrēti: “Eu, nu jāpagaida. Man takš cilvēki tagad skatās dzīvokli!” Nomainām kameras plānu uz potenciālo īrnieku – tad nu dzīvokļa kārotājs ir pie nākamo naktsmāju durvīm, bet nedaudz mulsina bomžatņika smacenieks, ieej iekšā un tad tu saproti. Te ir ne tikai smakons. Savukārt pārvaldnieks, aizelsies no trakā skrējiena, mēģina kaut ko gvelzt par mantām, kuras paši var izvākt. Nē, nē paldies, nenodarbojos es ar konteineru servisu un pie AŠ atkritumu biznesa arī galu nav.  Novēli veiksmes atrast citu īrnieku un ātri, ātri dodies prom. Liekas, joprojām ir cilvēki, kuri nedraudzējas ar galvu un mēģina melot, chakarēt cilvēkus un viņu laiku, tādējādi paši noskrienoties rādot ne tos dzīvokļus ne tai auditorijai. Laikam jau karstums vainīgs:)

Otrais.  Zvans māklerim. 9:30. Pīīīp-pīīīp-pīīīp-pīīīp-pīīīp- paceļ mākleris, pēc balss spriežot regulārs Essīša klients.
– Jā, lūdzu? (wtf, kurš zvana nakts vidū?)
– Labrīt, jums esot dzīvoklis izīrējams. Kad varētu lūdzu apskatīt?
– Ēmmm, mtāāā, cik ir pulkstens? (bļ… es taču vēl guļu, tiešām nav miera?) Āā, pusdesmit? Nūūū, teiksim, vēlāk? Jā, es sazvanīšos ar saimnieku un jums atzvanīšu.
– Pēc cik ilga laika, lūdzu?
– Kas? Āāā, atzvanīšu? Nu, nezinu… Pēc stundas, ja?
– Labi, gadīšu tad.
Nu jā, gods kam gods, mākleris atzvanīja un tikšanos sarunājām.  Atkal aptuveni. Aptuveni arī esmu klāt. Ir arī māklerīts (tā vien gribas teikt telefona centrāles operātors, jo neko citu jau viņš arī nedara, kā telefoniski savieno īrnieku ar izīrētāju). Saimnieka nav. Kavēšoties. Stāvam. Stāvam vēl. Mēginām tikt iekšā mājā. Nesanāk. Atkal stāvam. Zvans saimniekam. Būšot pat ļoti vairāk kā aptuveni. Vēl 20 – 30 minūtes. Kaut kā pēkšņi uzradās daudz svarīgu lietu, jācer, ka saimnieks sapratīs…

Trešais.
Dzīvoklis konfekte. Cena – nūūū, varētu būt zemāka, kam arī piekrīt īpašnieks, bet piebilst: “Nu es jau nesteidzos ar izīrēšanu.” izsaku piedāvājumu, kas ir nedaudz vairāk kā esmu plānojis maksāt, bet nedaudz mazāk kā saimnieks prasa. Saku, ja der, varam smērēt papīrus. Nē, domāšot.  Pamatoju matemātiski, pamatoju emocionāli, pamatoju racionāli, nekas nestrādā, saimnieks sīksts. Māklers pa vidu kā tāda udenszāle – te man par cenu piekrīt, bet nākamajā brīdī pūš saimnieka stabulē. Gandrīz vienlaicīgi izslēdzam māklerim skaņu un sākam runāt pa tiešo. Labi, saku, ka piedāvājums ir spēkā 3 dienas. Nākamajā dienā TĀ dzīvokļa sludinājumu skaits dubultojas un sasniedz ievietošanas regularitāti sludinājums reizi 3 stundās. Aiznākamajā tas pats. Pēc 3 dienām dzīvoklis joprojām nav izīrēts, bet cena netiek nolaista – viņš nesteidzoties. Laikam jau tomēr krīze nav visus izmācījusi…

Ceturtais.
Disclaimers. Jebkura sakritība ar reālām personām un notikumiem ir nejauša un varētu pat teikt, ka nosapņots vai manas iztēles auglis labalaika pavadīšanai. 🙂 Un šeit varam apskatīt visu laiku vislabāko īres sludinājumu! 🙂

Piektais.
Joprojām meklēju, ļoti, ļoti meklēju 2 vai mazu 3 istabu dzīvokli centrā, vēlams augšējos stāvos, ar logiem, ar mēbelēm, ar normālu virtuvi un vannas istabu. Cenu robežas varētu būt līdz 150Ls + komunālie. Tam, kura info palīdzēs atrast manu mājvietu – pudele laba balt/sarkanvīna pēc izvēles.  Paldies!!!

esmu saskaitīts

Aigars Štokenbergs (jeb varbūt tas bija Pabriks?) ar pārākuma apziņu un ironisku smaidu sejā vienam no Pēdējās partijas dibinātājiem pārmeta, ka partijas manifestā ierakstītais punkts par platjoslas interneta pieejamību visā Latvijā, neesot nepieciešamība, bet nu jau esot “viena no pamattiesībām”. Tieši tajā brīdī sapratu, ka šie muldētāji un demagogi, kuri šobrīd ir pie varas, ir tik ļoti nekompetenti, tik ļoti savtīgi un par valsts interesēm nedomā nemaz, tik ļoti turas pie savām siltajām iesēdētajām vietiņām.. Tieši tajā brīdi tika pieņemts lēmums. Es sapratu, ka nedrīkstu vairs stāvēt malā un, kā jau iepriekš esmu rakstījis – katram ir jāsāk ar sevi un pirmo soli.  Un neilgi pēc tam mani saskaitīja. Pirmo reizi mūžā es esmu partijā, pionieri taču neskaitās, vai ne?

kā es gāju nefiltrēto zelta alu dzert

Otrdiena sākās, saule leca un zināma pirmreizīguma sajūta virmoja gaisā. Jā, es dodos ekskursijā uz Aldari! Mūsu uzņēmuma cilvēkiem  kā lieliem un labiem Aldara aliņa pārdevējiem tiek piedāvāta iespēja apmeklēt Aldara alus akadēmiju. Esam savākuši pabrangu pulciņu, pašu šefu ieskaitot un dzenot jokus par alus degustēšanu un braukšanu pēc tam mājās, kā tādi 7. klases skolnieciņi gaidām ekskursijas vadītāju.
Pie ieejas rūpnīcā izteikam bez dusmīgajiem sargiem un starpgadījumiem, mūsu apsviedīgā tirdzniecības aģente (sieviete, kura ir lielākā alus tirgotāja Latvijā) vēl organizē mucu loģistiku, bet mēs jau domās peldamies alus kublos..
Uzkāpjot augšā muzejā, kur sākas ekskursija un kur uzklāts uzkodu galds, mūs sagaida pārsteigums – izrādās, ka pasākums būs uz stundām 4 un ka mums dos nostrēbties nefiltrēto zelta alu. Par pēdējo esam sajūsmā.
Tad sākas lekcija par alus brūvēšanu, pēc tam arī būs izvadāšana pa ražotni. Uzzināsim, ka praktiski neviena alusdarītava Latvijā neražo savus iesala graudus (parasti iepērk Lietuvā), ka Latvijas klimats apiņiem galīgi neder, tāpēc tie tiek pirkti no Vācijas vai, liekas, Spānijas, ka alus krāsa ir atkarīga no izmantoto iesala graudu apdzedzināšanas pakāpes, ka IceBeer ražo no kukurūzas, tāpēc tik maiga garša un ka visi Aldara darbinieki ir lojāli savējam alum.  Kad esam apguvuši visus tehnoloģiskos procesus, tad nāk saldais ēdiens – ekskursija pa rūpnīcu un nefiltrētā zelta alus degustācija. Ja viņi varētu dabūt šim alum kādu nedēļu vai 2 derīguma termiņu, tad es pat to pirktu. Riktīgi labs! Žēl, ka viss labums jāfiltrē nost. Pēc tam mums dod degustēt vienu dzērienu ar nosaukumu alus pēc otra un kaut kā roka neceļas ielikt labas atzīmes vērtējuma tabuliņā nedz alum, kurš iespējams esot labākais alus pasaulē, nedz tam, ar kuru piekrauj pilnas mašīnas un tad brauc māju stūros. Toties, jaunais Zelta Black – vieglais tumšais bija gana labs karstajām vasaras dienām. Tad negaršīgi alus kokteiļi un zināšanu pārbaude, kurā, pateicoties Janai, izgriežam pogas visiem citiem un tad jau vakars, nē, nē 4 stundas ir galā. Neizpaliek dāvanu maisiņi ar aliņu un krekliņiem, dodamies atpakaļ dzīvē. Eh, kā derētu viens nefiltrētais tagad… 🙂

Foto: http://www.top1000.lv/wp-content/uploads/2009/10/Aldaris.png