Monthly Archives: marts 2010

Latvia vs New Zealand 1:0

Un Latvija uzvar. Nekas jau iepriecinošs. Mēs bijām divi viesmīļi , kuriem tagad marta beigās beidzās vīza. Es un meitene no Jaunzēlandes – Sandra. Tā kā diviem cilvēkiem palīdzēt nokārtot vīzu restorāns nevarēja, viņi izvēlējās sponsorēt (tā sauc, kad kāds palīdz ar vīzas izkārtošanu un uzņemas atbildību par konkrēto cilvēku) Sandru, jo viņa bija nedaudz apmācīta arī supervisor iemaņās. Nu neko, es teicu, ka mēģināšu kārtot pats. Kā man gāja ar vīzas kārtošanu, jūs ziniet, bet nabaga Sandrai jābrauc mājās. Jocīgi iekārtots šai dzīvē – viņa gribēja palikt, bet neizdevās dabūt vīzu, es meklēju darbu Latvijā, par spīti tam vīza man tiek iedota. Vai no tā man jāsecina, ka nav vēl īstais laiks doties mājup? Take as it come 🙂

Pasaka par to, kā Aldi ASV neielaida

Tā diena bija pienākusi. Tā kā biju saņēmis ievadvēstuli no Kanādas vēstniecības, tad man līdz 2. aprīlim bija jāpamet Kanādu un jāatgriežas tajā, lai atjaunotu darba vīzu. Lai nedaudz ietaupītu naudiņu, tad doties uz robežu  izlēmu ar sabiedrisko transportu, nokļūstot cik vien tuvu iespējams (paldies google maps un translink, ļoti laba sadarbība, efektīvi un ātri atradu nepieciešamo transportu, laikus un maršrutus). Pa ceļam vēl biku pašaubījies – varbūt tomēr izmēģināt laimi lidostā, tomēr palieku pie pirmā varianta. Pēc kādām 2 stundām izkāpju no autobusa un sparīgi dodos US virzienā. Brīžiem pa trotuāru, brīžiem pa zālīti. Mašīnu maz, putniņi čivina, saulīte spīd un noskaņojums labs, kaut gan ik pa brīdim piezogas  šaubas – ja nu šeit nav pieņemts šķērsot robežu kājām? Tax free veikalā pamieloju acis ar nepierasti zemām cenām viskijam, tad nu esmu pie Kanādas kontrolpunkta. It kā varu iet mierīgi tālāk, bet kaut kāds velniņš dīda uzsāķt sarunu ar robežsargu, lai drošības pēc pārliecinātos, ka varu iet pāri kājām. Nē, nevaru gan. Jo amerikāņu pusē esot remontdarbi un viņi negribot, ka kāds nāk ar kājām. Zinot vietējās paranoitiskās tradīcijas un padomju jaunbūvju rūdījumu, tomēr vaicāju: Are you sure? Uz ko pa rāciju tiek veikta sazināšanās ar priekšniecību. Yes, ser, seko atbilde un tiek pārbaudīti dokumenti un uzdoti jautājumi kur un kāpēc eju. Sāku jau sevi sūnīt par kārtējo nepareizo izvēli (lidosta!!!) un latvisko pazemību (kurš velns lika man runāties??). Tad seko ieteikums, kā labāk ar kājām tikt līdz smago robežas šķērsošanas vietai, aptuveni pusotru kilometru no šejienes. Skaidrojums gan izklausās nepārliecinošs un līdzīgs три дня лесом а потом рукоий подать. Mjāāā. Tad attopos un prasu: Ja nu es nebūtu te pienācis, bet gan mierīgi soļojis tālāk? Vai tad amerikāņi mani sūtītu atpakaļ?
– Domāju, ka nē. Tad viņiem būtu tevi jāapkalpo.
– Nu tad mēs neesam redzējušies un es neesmu neko jautājis, labi?
– (brīdi pasvārstījies)  Labi. Lai veicas. Tiksimies pēc kāda laika. Lai laba diena.
– Tev arī. Tiekamies!

Un manis tur vairs nav. Čāpoju pa zālīti gar Miera arku, bet uztraukums liek sevi manīt – ja nu tiešām sūta atpakaļ, cik nav dzirdēti stāsti par trakajiem amerikāņiem… Eh, kas būs, būs. Galu galā, varu braukt uz lidostu.

Pienāku pie US kontrolpunkta. Tiešām rok, tiešām gājējiem nav kur īsti dēties. Nopietni vīri met ar roku, lai ejot malā pie viņiem. Uzzinājuši, ka eju kājām pāri, satraucas un liek iet apkārt mājai un pieteikties pie oficieriem, ko arī daru. Tur atkal vairāki šež jau pa 2 – 3 stundām, dažiem tiek atteikts iebraukt. Sāku domāt, kāpēc gan neņēmu Sietlas autobusu vai vilcienu, būtu drošāk..

Ir 6 vakarā, esmu uztrāpījis uz oficieru maiņas laiku. Tas tiek darīts tieši tik pat nesteidzīgi kā uz Lietuvas – Polijas robežas vecajos, labajos gados. Pēc kādas pusstundas man pievērš uzmanību. Uz kurieni? Izstāstu savu stāstu par izceļošanu no Kanādas, lai atjaunotu vīzu. Āāā, novelk ofiņš un nober kaut kādu kaudzi ar terminiem, no kuriem saprotu, ka nemaz US viņi mani nelaidīs. Sāku uztraukties, skaidroju, ka man jāizbrauc no Kanādas, lai pagarinātu vīzu, džeks tik atmet ar roku un saka, ka viss būs ok, ka tā esot parasta prakse un iedod man aizdomīga paskata papīru (izskatās kā aptuveni 23 kopija no oriģināla), kurā ir ierakstīts mans vārds, uzvārds un pilsonība un bez jebkādiem zīmogiem, parakstiem vai citiem varas atribūtiem. Tad man jāseko viņam. Mani, caur visām mašīnām lavierējot, izved atpakaļ līdz Miera arkai, pamāj ar roku Kanādas virzienā un novēl laimīgu ceļu.

Esmu atpakaļ pie kanādiešiem. Arī tur ir bijusi oficieru maiņa. Arī te neviens nekur nesteidzas, bet atmosfēra tomēr nav tik nospiedoša kā USA kontrolpunktā. Tā kā ir rinda uz darba atļaujām, mani paņem brīvais oficieris, kurs parasti kontrolē kaut ko citu. Blakus stāvošajiem vienam pēc otra tiek atteikta iebraukšana Kanādā. Arī mani izjautā daudz stingrāk kā pirmajā reizē pirms gada. Beigu beigās izrādās, ka man smaida veiksme un sākotnēji vīzā ierakstītais termiņš 31. decembris tiek pagarināts par 3 mēnešiem, līdz vienam gadam. Tagad oficiāli varu strādāt Kanādā līdz pat 24. martam 2011. gadā. Bet vai es to gribu?

Ceļojums līdz US robežai man izmaksāja 2,50$, nogāju aptuveni 4,5 km ar kājām, kopumā pavadīju kādas 6 stundas, lai aizbrauktu, iegūtu vīzu un tiktu atpakaļ. Man ļoti patika cilvēciskā attieksme Uz Kanādas robežas, pat brīžos, kad tika atteikta iebraukšana, tas bija neaizvainojot cilvēkus. Nemaz nerunājot par manu gadījumu un iešanu ar kājām uz Amerikas pusi. Varēja just, ka aiz un zem formas ir konkrēts, dzīvs cilvēks, nevis mašīna, kas neko nezin un tikai izpilda pavēles. Nav slikti. 🙂

P.S. Un lidostas variants, kā man vēlāk skaidroja robežsargi, neizietu cauri, jo tad vajagot lidmašīnas biļeti, lai izietu robežkontroli.

precious

Jebkurš ceļojums sākas ar vienu vienīgu soli. Precious.

smaga izvēle / best wine seller

Lieta tāda. Manā restorānā visu martu viesmīļu vidū norisinājās savstarpēja, restorāna īpašnieku iniciēta, sacensība – par visvairāk noteiktu vīna marku pārdevušā viesmīļa titulu. Nu jūs jau zināt, kā tas ir – ir jāmēģina klientiem pārdot vīns x vai y, par katru pārdoto glāzi viens punkts, par puslitru – 3, bet pudeli – 5. Vīni bija labi, ne tie paši dārgākie, bet paši lētākie ar nebija. Sacensība noritēja divos posmos – starpfiniša (pēc divu nedēļu tirdzniecības datiem) uzvarētājs saņēma pudeli cita laba vīna “z”, bet visas sacensības uzvarētājs – 50$ dāvanu karti pēc izvēles jebkurā Vankūveras dzērienu vai apģērbu veikalā. Cik sapratu, tad tomēr pastāv arī opcija, piemēram, Science World vai Aquarium ieejas dāvanu karte vai citas izklaides. Sacensība bija spraiga – mēs esam kādi 6 viesmīļi/es, jāatzīst, ka šomēnes galvenokārt no bāra gāja ārā jau minētie Rigamarole red (pavisam mierīgs, nepretenciozs, vairāku vīnogu šķirņu veiksmīgs sajaukums, ne par vieglu, ne par smagu, izcils ar pizzām un pastām) un White Bear Sauvignon Blanc (organic!!!, ar sociālu piesitienu, jo 15% vīndarītava ziedojot Kanādas leduslāču populācijas saglabāšanai, vīns viegs, citrusīgs un labi iet kopā ar salātiem un OceanWise pizzu).  Tad nu man vakar restorāna menedžere pačukstēja, ka es esot tas labākais vīnu pārdevējs izrādījies un ka man esot jāizdara grūtā izvēle. Man tas bija lielmlielais pārsteigums, jo starpfiniša balvu ieguva viena no maiņas vecākajām, kurām arī ir priekšrocība sadalīt viesmīļus, kurš kuru restorāna daļu apkalpos (un jāsaka, ka šajā restorānā ir īpaši izteiktas naudīgākās un mazāk ienesīgās daļas) – varat trīsreiz minēt, kuru daļu parasti apkalpoja maiņas vecākās 🙂 Menedžere tad nu vaicāja, vai taisīt Liquor store (dzērienu veikala) dāvanu karti. Man kaut kā velk uz Mavi jeans veikaliņu, taču varbūt , ka jāizmanto izdevība un jāaiziet uz jau pieminēto Science world kopā ar Leo?  Hmmm, kā būt? Varbūt mazo aptauju Liquor store vs Mavi jeans vs Science world? 🙂

pat apmulsu

no tā, cik ļoti manas nesen publicētās domas (divi ieraksti: pirmais un otrais)  par Latvijas žurnālistiku saskan ar Andas Rožukalnes domām.

emigranti lido mākoņi

Kaut arī nebiju uz šīvakara koncertu, pievienojos, viņa ir fantastiska.


P.S. Pastāstiet, kā bija koncerts?
P.P.S. Aizvien vairāk un vairāk klausos mūziku krieviski un sajūsminos par valodas daiļskanību un dziļumu. Dzimis PSRS? 🙂

gribu mājās

Esmu saņēmis atļauju palikt Kanādā arī uz otru gadu. Kaut kā nekāda prieka. Velk uz mājām un gribas Eiropu. Gan cilvēku attiecībās, gan arhitektūrā, gan .. nu visur.  Nav miera. 🙂
Tādēļ intensīvi meklēju iespēju strādāt Latvijā (ne obligāti Rīgā, tā varētu būt arī Liepāja, Kuldīga, Ventspils, Kandava vai citur – viss atkarīgs no piedāvājuma) vai nu savā sfērā – kultūras menedžments, viesmīlība vai menedžments vispār, dažādās sfērās, varu arī RS palīdzēt ar padomiem, bet varu arī braukt ar autobusu (tad tik laikam būs speciālās tiesības jānoliek) vai strādāt fizisku darbu, ja vien par to var izdzīvot 🙂 . Visu jauno mācos ātri un galva ir pareizajā vietā:)
Sīkāk – sarakstē, arī CV tad nosūtīšu. Jau iepriekš pateicos, ja kādam ir ko piedāvāt.  Kontakti ir slejā labajā malā.