Monthly Archives: maijs 2009

atcerēties jaunību

Vakar pēc darba bija jau vēls, kad atbraucu uz pilsētu un baigi negribējās iet to gabalu līdz viesnīcai, kur pēdējo nedēļu dzīvoju, tāpēc nolēmu palikt vienā no pavisam lētajiem backpackeru hosteļiem, kur jādzīvo 2 vai 4 vienā istabiņā. Man palaimējās pamodināt aizmigušu marokāni. Atvainojos (kā nekā visa nakts būs japavada kopā) un izgāju paēst vakariņas.
Ar tām naktmājām man tāda neskaidrība tāpēc, ka gribu atrast kaut kur uz salas, kur dzīvot, bet pagaidām neizdodas. Esmu izmantojis visu savu šarmu sarunās ar vietējiem, gan ar kolēģiem restorānā, ar to visu man pagaidām tikai sola rītdien kaut ko zināt.
Nu lūk, atgriežos istabiņā, kaimiņš marokānis ir pazudis, istabā tāds troksnis it kā zem mums būtu īru krogs, pilns ar sērojošiem Man.United faniem. Bet man vienalga, atceros jaunību, kad Prāta Vētras pirmsākumos kādā no nakts ierakstiem aizmigu blakus lielajai bass bungai, šis troksnis tagad tāds nieks vien ir… kad esmu jau ierušinājies savā otrajā stāva gultā, atgriežas marokānis un murkšķ kaut ko par trako māju un f…in idiots. Nu jaa, troksnis ir ne pa jokam, es vinjam piekrītu. Tad džeks aizver logu, tam gan es nepiekrītu. Ok, esmu ar mieru gulēt diskotēkā, bet diskotēka kaut kur Gobi tuksnesī gan ir biku par daudz:)
Tā nu džeks nakti pavadīja kņososties un grozoties, bet es pēc kāda laika jau saldi šņācu. No rīta atstāju puisi guļam, bija satinies segās pāri galvai. Dažreiz der tā pamainīt vidi, lai saprastu, ka patiesībā tik traki vēl nav:)

kā savākt miljonu?

varbūt man arī iet uz ielas stūra un sēdēt visu dienu ar plāksnīti:

Es neesmu slinks, arī muļķis neesmu, tikai man vajag vairāk naudas.
vai arī:
Palīdziet man savākt pirmo miljonu!

laiks

Laiks ir mistiska lieta. Mēs nevaram ietekmēt tā ritējumu, bet ar savu attieksmi mēs varam padarīt to ātrāku vai lēnāku. Manuprāt, mūsu laika sajūtas relativitāti vislabāk raksturo joks par to, vai 2 minūtes ir daudz vai maz – tas ir atkarīgs no tā, kurā pusē tualetes durvīm tu esi. Es atceros, bērnībā, skolas brīvlaikā pirmais mēnesis pie vecmāmiņas laukos bez mammas un tēta bija vismaz kādu gadu garš. Gaidot pirmo mīlestību pie kino durvīm, es varēju ar acīm apēst sekunžu rādītāju.

Šodien es sapratu, ka mēs tomēr varam ietekmēt laika ritējumu. Uzņemoties sirdij tīkamus darbus, darot tikai tik daudz, cik patiešām varam izdarīt, ieplānojot tik daudz, lai nebūtu par daudz, mēs liksim laikam ritēt mierīgi un, galvenais, savu gaitu. Un pie reizes ietaupīsim kādu nervu šūnu, tas arī nav mazsvarīgi.
Mums ikdienā ir tik daudz laika zagļu – TV, žurnāli, birokrāti, slinkums vai vienkārši aizmārība, tie liek laikam ritēt ātrāk un ātrāk. Aizbrauc uz neapdzīvotu salu, nu labi, kaut vai uz laukiem un tu sapratīsi, ka daudzas lietas mums nemaz nav vajadzīgas. Visu varenais Mārketings, Naudas vergs to mums ir iestāstījis. Izslēdz TV un velti tās 2 stundas dienā bērniem, ģimenei, savai izglītošanai vai vaļaspriekam. Iedomājieties, cik daudz laika mēs pavadām lasot Privātajā par svešām dzīvēm un pēc tam sūdzamies, ka savējai nav laika? Paskaties apkārt, ievelc elpu un pasaki – man tas viss nav vajadzīgs – un laiks ritēs mierīgi kā upe vasaras beigās. Mierīgi un nepielūdzami.
P.S. Jau divi mēneši kā esmu prom. Kā laiks skrien!

apaļās mājas ideja

Mani apaļās mājas ideja neliek mierā jau sen. Jau kaut kad pagājušo gadu izdomāju šādu māju (var būt arī birojs stilīgiem arhitektiem vai juristiem):

Tātad apaļa, iekārta māja virs upes, ar iespēju pagriezt arī virs zemes. Izmantotie materiāli – stikls, arī koks, karkass laikam no metāla. Komunikācijas pienāk no augšas, pa cauruli. Kā aiziet prom – nu dien nezinu, bet mūsdienās taču visu ko var izdomāt, vai ne?

Nu tad vakar izdomāju vēl vienu apaļo māju:

Ja tai mājai uzliek jumtu un arī apakšā kaut ko piemontē klāt, iznāk tāds citplanētieša smaids (kas, starp citu, varētu būt jauks restorāniņš Daugavas krastā) :

Visas bildes te.
P.S. Arhitektu biroji priekš saviem naudīgajiem klientiem šīs idejas par mazu, bet taisnīgu atlīdzību drīkst piedāvāt realizēšanai dzīvē. Bet tas laikam notiks pēc pāris gadiem, kad jaunievēlētie deputāti būs izveidojuši zināmus uzkrājumus:)

katras balss vērtība

Atcerieties es jums stāstīju par vīriņu Oppal, kas Vankūveras priekšpilsētas Deltas vēlēšanās bija apsteidzis savu konkurenti par 2 balsīm? Nu lūk, balsis ir pārskaitītas. Un vīriņš Oppals ir brīvs. Var iet mājās. Jo, pēc balsu pārskaitīšanas izrādījās, ka neatkarīgā kandidāte Vikija (viņas vārds asociējas tikai ar draisko Vūdija Alena filmu Vikija Kristīne Barselona, bet apskatot viņas bildes asociācija ir tikai viena – nu jūs jau paši atpazīsiet) ir uzvarējusi savu konkurentu ar 32 balsu pārsvaru. Oppals komentējis žurnālistiem, ka esot sarūgtināts un vīlies. Es domāju gan – tas ir gandrīz kā zolējot lielajam uz 60 punktiem palikt…

vasara

Visi gaida vasaru. Kafejnīcu un restorānu īpašnieki gaida, lai būtu vairāk klienti. Es gaidu, lai man būtu vairāk darba foršajā itāļu restorānā. Visi pārējie gaida, lai varētu smuki pasēdēt kafejnīcu un restorānu terasēs un pabaudīt vīnus, kokteiļus un vasaru. Visi gaida vasaru.

pēdējā cerība – sex?

Vai tu būtu gatavs filmēties porno vai pārdot savu ķermeni par naudu? Kādos apstākļos es to darītu? Un kādai jābūt summai, lai cilvēki, kas par to nekad nav domājuši, piekristu uz šādu avantūru? Un vai tas tik tiešām ir pēdējais cerību salmiņš, kad Ziemassvētkos ir atslēgta elektrība, jāsildās, dedzinot nesamaksātos rēķinus istabas vidū atkritumu mucā un mazgājoties darba vietā? Protams, jauki, ka Zakam un Miri viss beidzās laimīgi, jo izrādījās, ka arī pornoaktieri ir cilvēki un palīdz nelaimē nokļuvušajiem un attiecību dzungļos apmaldījušamies (zinu, zinu nav labs stils, bet man patīk) apmulsušiem balodīšiem. Forši, ka Irina Palma savā solīdajā vecumā pārkāpa sev pāri un savāca nepieciešamo summu priekš mazdēla ārstēšanas. Bet liekas, tik skaisti dzīvē parasti nenotiek (mjā, zinu, ka gadījums ar Irinu Palmu ir patiess, paldies). Bet man liekas, ka ar jebkuru lietu, kuru tu (vai es) dari – ja tur nav sirds klāt, neizdosies. Ja par primāro uzstādīsi nopelnīt naudu, tad nekas nesanāks. Tas mani ļoti aizkustināja Mariannas Faitfulas tēlotajā Irinā Palmā – es pat noticēju, ka viņas varonei ir gandarījums par savu darbu. Kas attiecas uz mani, tad varu jūs nomierināt, es tikai filozofēju un šādas iespējas pagaidām neizskatu. Jo pirms porno nāk McDonalds. 🙂
Ja vien varētu pasaulē katram sameklēt viņam tīkamu darbu. Ja vien katram varētu samaksāt par darbu tik, lai viņš varētu dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi… Ja vien, ja vien, ja vien… to laikam sauc par komunismu? Jeb varbūt paradīzi? 🙂