Monthly Archives: novembris 2010

крутится вертится

Eh, vasara bija karsta un Ļeņingradā gāja vēl karstāk..  Отава ё.

show me the money

Es esmu noguris no naudas. Noguris no pārdošanas, piepārdošanas, izpārdošanas, nopārdošanas, pārpārdošanas un tālākpārdošanas. It kā sakrāto nullīšu un papīrīšu daudzumam būtu kāda jēga. Smieklīgi. Tā ir tikai lieta par ko cilvēki ir vienojušies, un kas ir pats smieklīgākais – neviens tev neko nav prasījis. Tas ir tik trausli, tikpat trausli kā jebkura cita vērtība, kurai cilvēks ir piešķīris jēgu. Zelts, briljanti, dārgakmeņi – tās ir tikai tādas blāvas mirāžas tuksnesī starp finanšu piramīdām un ekonomikas cikliskajām spirālēm. Tu pats labprātīgi (jeb arī no mazām dienām tev tas ir iepotēts) esi pievienojies šim neprātīgajam paktam. It kā visa dzīves jēga un galvenais atskaites punkts būtu pārdevēja (lasi – iemānītāja) prasmes. Kur paliek patiesa kvalitāte, pēc kuras cilvēki tiecas, kur ir pazudis patiess serviss, kas tiek novērtēts ar pateicību par labu servisu – sauktu dzeramnauda? Kur paliek cilvēcīgas attiecības aiz visa šī neprāta?
Pēdējā laikā Rīgā neesmu bijis nevienā iestādījumā, kur pats Saimnieks stāvētu aiz bāra vai pienāktu pieņemt pasūtījumu. Tiešām tas ir zem īpašnieka goda? Vai tiešām tā sauktais ģimenes bizness, ģimenes restorāni ir miruši, tā arī nesākoties? Manuprāt šis brīdis ir īstais, ja vien ir vēlme īstenot šādu avantūru – gan mikrouzņēmuma nodokļa ieviešana, gan 1Ls SIA dibināšanas iespēja paver iespējas uzņēmīgiem cilvēkiem un uz servisu un ideju orientētiem investoriem sadarboties un radīt vietas, kur cilvēki nāks, novērtēs un atgriezīsies gadiem ilgi. Tādēļ, ka jutīs attieksmi, pakalpošanu un nedzīšanos pēc maksimālās peļņas, bet gan atgriešanos pie pamatvērtībām. “Labs serviss ir tad, kad atgriežas klients, nevis prece.
Man ir ideja, pieredze restorānu biznesā un esmu gatavs stāvēt aiz bāra vai mazgāt traukus. Es ticu labam, personīgam servisam un klientiem, kuri atgriežas. Ja tu arī – strādājam kopā. Laipni lūgtum.

astoņpadsmitais

Pirms kādiem gadiem 20, liekas, tas bija 87. vai 88. gads, es skolā atļāvos pionieru nozīmītes vietā pie uzvalka piespraust auseklīti un atteicos iestāties komjaunatnē. Šis pats auseklītis pēc dažām nedēļām tika atņemts un es pats ar zilu aci un saplēstu uzvalku vilkos mājās. Pats vien biju vainīgs – ar draugiem daudzoties gar dzelzceļu, ieklīdām Čierīša krievu skolai pietuvinātajā teritorijā. Tajā laikā biju jauns un brīva Latvija bija mans ideāls. Pēc tam jau nāca lielā demonstrācija krastmalā, autobusu kordons ap Brīvības pieminekli, barikādes un puči un galu galā Brīvā Latvija.
Pirms gada, kopā ar vienu citu latviešu ģimeni paceļot Kanādas vīna glāzi par Latvijas dzimšanas dienu un raugoties uz Vankūveras debesskrāpju siluetiem, sajūta bija rūgta. Līdzīga kā mazam bērnam, kuram ir apsolīts kārums vai brīvdienās izklaides kopā ar tēti, bet apsolītais kārums izrādās sapelējis, bet tētim steidzīgi darbi…
Vakar, gandrīz 20 gadus kopš auseklīšu laika, Pie Humberta man iedeva sarkanibaltisarkano lentīti, svētki taču. Tā īsti nedomājot spraudu pie krūts. Taču tas lepnums, tas prieks, ka esmu Latvietis tā arī neparādījās. Liekas, ka citiem arī bija līdzīgi, jo vairāk tika spriests par to, kāds ir pareizais simboliņa valkāšanas leņķis, nevis par to kur esam un ko darām, par Latviju.
Tieši šī vilšanās Latvijā, kāda tā ir tagad, lika man pieņemt lēmumu iesaistīties politikā (nu jā, no konjunktūras viedokļa izvēlējos gan nepareizo partiju – Pēdējo partiju, kura nesavāca vajadzīgos procentus vēlēšanās, bet vismaz joprojām varu teikt, ka esmu rīkojies saskaņā ar pārliecību, nevis naudas vai citu interešu vadīts). Es ticu un ceru, ka avīžu ziņas par nacionālās simbolikas noieta pieaugumu ir laba vēsts. Ka mēs sākam mosties no trakā murga, saukta žurku skrējiens, treknie gadi un sekojošā krīze, ka sākam apzināties, ka mēs paši esam Valsts. Un mēs esam šeit saimnieki, nevis kaut kādi mistiski Viņi. Ka mēs paši esam atbildīgi par saviem lēmumiem, gan tiem, kas attiecas uz tik triviālām lietām kā nodokļu maksāšana, gan tik prozaiskām kā darba kvalitāte. Tad tāds nedaudz vīlies, bet joprojām ar cerību, paceļu laba drauga dāvinātas Dzimtenītes glāzīti un saskandinu par Manu Latviju.

vienas balss vērtība

Pēdējai Partijai viena vēlētāja balss ir izmaksājusi nedaudz vairāk kā 2 santīmi. Tuvu pie  8500 vēlētāju, 200Ls izdevumi Laimes Lācim. Reklāmā iztērēta apaļa nulle. Cik citiem? Te būs – savadīju datus no cvk.lv un knab.lv, redz kāda tabuliņa sanāca:

Patiesie vēlēšanu uzvarētāji un zaudētāji kā uz delnas, bet man skatoties uz šiem cipariem radās daži jautājumi:

  1. Laikā, kad visapkārt visi runā par cik-tur-to-simtu-miljonu latu ietaupīšanu un tiem pašiem vēlētājiem draud ar kārtējo pensiju un algu griešanu, cik ētiski ir smadzeņu skalošanai izdot 3,6 miljonus latu?
  2. Vienotībai ir saziedoti gandrīz 600 000 Ls, ZZS – ap 420 000 Ls, SC – gandrīz 700 000 Ls. Cilvēki, kuri ziedoja šīm partijām taču cer saņemt (kaut vai ekonomikas uzlabošanas un uzņēmējdarbības vides uzlabošanas veidā) šo naudu atpakaļ, ne?  Vai šīs, pie varas esošās partijas un to cilvēki var apliecināt, ka tagad viņiem nekādīgi nav jāatstrādā ziedojumi?
  3. Varbūt tomēr ir pienācis laiks aizliegt politisko reklāmu vismaz 3 mēnešus pirms vēlēšanām? Tad vismaz politiķi būs spiesti ieklausīties vēlētāju viedokļos un sākt reāli strādāt – piedalīties diskusijās, pārliecināt par savu viedokli un būtu spiesti pazaudēt savu komforta zonu, jo vēlētāji vairs netiktu zombēti.

 

 

apklusiniet taču to idiotu!

Restorānu biznesā ir nerakstīts likums – ar klientiem zālē nevajag strīdēties. Vai pēc iespējas mazāk vai nemanāmāk, jo, ļaujot klientam ilgāku laiku publiski paust savu neapmierinātību, pārējie restorāna apmeklētāji kļūst par nepatīkamā incidenta lieciniekiem un tas var ietekmēt viņu lēmumu apmeklēt šo iestādi vēlreiz. Līdz ar sociālo tīklu (twiter, facebook, blogu un tml) rašanos un dažādu biznesu pārstāvju iesaistīšanos šajā komunikāciju spēlē, da jebkurš bizness ir kļuvis par tādu pašu atvērtu ruporu neapmierinātu klientu izpausmēm. Protams, jāņem vērā arī latviešu mentalitātes īpatnības – esam kritiski, noliedzoši, tīksmināmies par citu neveiksmēm (protams ar patīkamiem izņēmumiem), tādēļ šāda  veida komunikācijas sēkla parasti krīt auglīgā augsnē. 
Pirms pāris dienām es uzsāku sava veida eksperimentu par sociālo tīklu spēku un mobilo operatoru reakciju uz kritiku vai provokācijām. Ko es panācu? Patiesībā neko. Labi, formāli reakcija bija, pat no TELE 2 puses, lai arī pēc īpaša uzaicinājuma. Vai es panācu sākuma vēlamo  uzstādījumu (rēķinu līdz 15 ls mēnesī un patiešām ĪSTU subsidēto telefonu, nevis telefonu uz nomaksu)? Nē, operatori visādi centās mani pārliecināt, ka 75 santīmu atlaide vienam rēķinam ir tas, ko esmu nopelnījis pēc gandrīz 10 gadu maksāšanas LMT vai arī Bites visu-varam-sarunāt, tikai nāciet un runāsim. Tik neviens nedzirdēja vai negribēja redzēt sākuma uzstādījumus. 
Pārrunājot lietu ar paziņām sociālajos tīklos vai tuviniekiem, man tika vaicāts, vai nevajagot iedot LMT mārketinga vadītāja Normunda Zalpētera numuru, kādas ir iespējas visiem pāriet no viena tīkla uz otru, lai ieekonomētu uz savstarpējām sarunām, izkruķīties, lai tomēr man palīdzētu izkārtot vēlamo. Tad es sapratu divas lietas – labu un sliktu. Mēs, lielākā mūsu sabiedrības daļa padomju laikos ir iemācīta izkruķīties, izfiškot kā panākt vēlamo rezultātu.  Tā būtu tā labā. Bet sliktā ir tā, ka, piemēram, tāds LMT veģetē uz šim sabiedrības prasmēm, jo patiesībā tas būtu mārketinga un pārdošanas daļas uzdevums – panākt, lai klienta vajadzības ir piepildītas, lai klients ir apmierināts. Nezinu gan, vai šāda strausa politika šajā situācijā un sociālo tīklu laikmetā ir pareizā, ja es būtu LMT vietā, tad darbotos pēc augstākminētiem restorāna principiem – apklusinām takš to idiotu, lai nesarodas pārāk daudz līdzskrējēju. Vai Bites vietā – dabūt lojālu klientu uz 2 gadiem, kurš maksā rēķinus un poteciāli var pārvākt vēl bariņu ar cilvēkiem – tas tomēr ir viena telefona vērts.
Kā jums liekas, vajag vai nevajag to idotu apklusināt?

صور الثورة الصناعيه

Vai jūs ziniet, kas tas ir? Es nē. Bet kāds ir atradis Hofmaņa pasakas pavaicājot šo frāzi Googles tantei. Cerams, ka tie nav teroristi un man tagad nevajag gādāt smilšu maisus, ko likt priekšā logiem…

P.S. Google palīdzēja iztulkot.  Ka tik tas nav kāds slepens kods. 🙂

 

tīrīt zobus


Tīriet zobus! Jūs ne tikai dzīvosiet ilgāk, bet arī jūsu dzīves kvalitāte uzlabosies. Pie līdzīgām atziņām ik pa laikam nonāk kāds vecāks un viedāks vīrs par mani. Piemēram, vecais labais Vonnegūts savā darbā Galapagu salas aprakstīja pēc atomkara izdzīvojušu mutējušu saprāta radību, kuras dzīves ilgums bija ap 30 gadiem, jo viņi fiziski nevarēja iztīrīt zobus. Starp citu, arī zinātnieki un ārsti ik pa brīdim pievienojas domai, ka ļoti daudzu slimību ierosinātājs ir netīrīti zobi un lekni augošā mutes mikroflora (jeb pareizāk būtu fauna?). Ja pareizi atceros, tad arī pie mums pirms pāris gadiem bija viens bārdains pravietis, kurš sludināja tīro zobu un gludināto bikšu likumu. Toreiz, vēl gandrīz bērna prātā esot, es nesapratu viņa domu līkločus, bet šobrīd gandrīz vai varētu viņu par Veselības vai Labklājības ministru likti: Ja tev tīri zobi, tad arī pats vesels, bet ar izbuktētām biksēm pašapziņa vismaz vienu no četriem Audi riņķiem sagādā 🙂
Lai vai kā, es saku – vajag tīrīt zobus! Ij biežāk pasmaidīt varēsiet, i nebūs jāmāj ar galvu biznesa sarunu laikā nelabās elpas dēļ. Un lietas sāks veikties, nauda plūdīs kā spaļi un arī pie meitenēm/sievietēm veiksies. Nu ko gan vairāk pilnai laimei vajag? Tātad, laimīgas dzīves pamatā ir tīri zobi, viss pārējais pats atnāks:)