Monthly Archives: Septembris 2010

ej ārā un izvēlies!

ikviens lai paliek

Tik katrs lai dzīvo tā, kā Tas Kungs tam piešķīris viņa daļu un kā Dievs kuru ir aicinājis. To es tā noteicu visās draudzēs. Ja kāds aicināts, būdams apgraizīts, lai to neslēpj. Ja kāds aicināts kā neapgraizīts, lai netiek apgraizīts. Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas, bet galvenais ir Dieva baušļu pildīšana. Ikviens lai paliek tai stāvoklī, kurā tas aicināts.

Pāvila vēstule Korintiešiem.

nedēļa mūža garumā. III daļa.

Jurģi ievietoja blakus palātā. Diagnoze bija gara un sarežģīta, vienīgais, ko viņš saprata – būs vismaz nedēļu te jāguļ, jāatpūtina nervi. Blakus tēvam. Šad tad atnāca Elza, atnesa viņa iemīļotos mango vai avokado, citādi slimnīcas ēdiens bija neizturams. Katru vakaru, pēc kopīgas Panorāmas noskatīšanās, viņi ar tēvu sēdēja un klusēja. Jau piekto vakaru viņiem nebija ko teikt. Un nevar teikt, ka klusums bija neveikls. Tas vienkārši bija. Tieši tāpat kā baltās sienas, mūžīgi skrienošās māsiņas vai pīkstošie aparāti. Un visuresošā nāves smarža. Jurģis jau kuro vakaru domāja par to dzimumzīmīti starp krūtīm, bet šī māsiņa vair nebija rādījusies. Viņš vispār viņu nekad nebija redzējis, savukārt tēvs apgalvo, ka pats nelabais esot atnācis viņam pakaļ, tikai Jurģis esot viņam iztraucējis, skaitot Bībeli. Kurš no viņiem abiem jūk prātā, tas vēl jānoskaidro.
Tēvs iekrekstējās un turpināja, it kā nebūtu bijusi vairāku dienu pauze: Pēc tam es trīs gadus nevarēju atrast sevi, es dzēru, es mīlēju sievietes, es klaiņoju pa pasauli, bet visur man sekoja Linda. Visas sievietes, ko esmu mīlējis, visas viņas ir bijušas ar Lindas seju. Es muku, es plosīju sevi, es sadegu un augšāmcēlos, es skrēju, plosījos, es gulēju bezspēkā un biju gatvs nogalināt ikvienu, kas pietuvosies, es solījos nedomāt, bet es domāju diennaktīm, es strādāju raktuvēs, es aplaupīju vientuļas mūķenes, nokļuvu uz kuģa un  aizbraucu uz Āfriku. Tad vīrs frakā sameklēja mani Marokā. Es biju sapīpējies opiju, es biju gatavs izrēķināties ar dzīvi, bet viņš mani atturēja – Šī nedēļa ir tava. Neviens, neviena dzīva vai nedzīva dvēsele tev viņu neatņems. Linda uz mūžiem ir tava, bija un paliks. Ej. Ej!
Tēvs pieklusa un Jurģis domāja par savu dzīvi –  izmantotajām un pazaudētajām iespējām.
– Dēls, tā bija viena trakoti laba nedēļa, tēvs nočukstēja un aizvēra acis.

nedēļa mūža garumā. II daļa.

Ar tieviem vadiņiem pieslēgtie aparāti sāka uzvesties tā it kā būtu sajukuši prātā, mirkšķināja lampiņas un gaudoja šakāļu bars kā uz pilnmēnesi, bet tēvs sāka krampjaini gārgt un kampt pēc gaisa. Jurģis izmisumā ieplestām, baiļu pilnām acīm skatījās apkārt un pie sevis lūdzās – tikai ne tagad, tikai nemirsti, kad es esmu šeit. Sekundes vilkās, sirēnas kļuva nepanesamas. Kāpēc neviens nenāk? Kur ir visi ārsti un māsiņas, kuriem es maksāju vismaz mēnešalgu par nedēļu? Bļ…, tad kad vajag, neviena nav! Jurģis no sirēnu un tēva gārgšanas smaguma saguma palātas sturī, aizspieda ar plaukstām ausis un, pats neapzinoties murmināja Pāvila vēstuli Korintiešiem:  Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu, atmetu bērna dabu, atmetu, atmetu…
Luksus palātas durvis atsprāga un iebrāzās mediķu bataljons. Drudžaini tika spiestas pogas, vilktas šprices, mērīts pulss un uzlikta skābekļa maska. Viena no māsiņām noliecās pār Jurģi. Izbijies kā nopērts skolasbērns, viņš skatījās māsiņas krūšu spraugā. Neliela, tumši brūna dzimumzīmīte uzsmaidīja Jurģim, bet pēc brīža izauga vismaz 2 kaķu lielumā, uzziedēja kā ugunspuķe un iekoda Jurģim degunā. Jurģis sarāvās, bet varonīgi klusēja – tēvs taču jāglābj.
Pēc nedēļas Kapri salā tēvs esot saņēmis vēsti, ka Linda ir pakļuvusi zem autobusa un slimnīcā mirusi. Ideālās sievietes vairs nebija. Melnā fraka bija nepielūdzama.

Turpinājums sekos.

tā beidzas visas skaistās lietas

Mūsu attiecības uzsākās strauji, vasaras sākumā es jau biju sagūstīts, pilnīgi un bez jebkādām iespējām aizmukt. Es parakstījos, kaut arī zināju, ka tas nebūs ilgi. Es atdevos, es biju attiecībās iekšā un es tās, jaatzīst, arī izbaudīju. Es ļoti daudz ko mācījos un iemācījos. Izbaudīju katru kopīgo skaisto vasaras rītu, kad saule apspīdēja gan tevi, gan mani. Izdzīvoju vētraini bohēmistiskos burvīgās vasaras vakarus un naktis. Es zināju, ka tas nebūs ilgi, bet tik un tā priecājos, ka esam kopā.
Līdz ar pirmajiem aukstajiem vakariem es sapratu – beigas ir tuvu. Jā, beigas ir tuvu. Manas darba attiecības ar restorānu Nekādu Problēmu beigsies 30.septembrī (kā arī tika runāts vasaras sākumā, un uz ko es arī parakstījos neatsveramas pieredzes dēļ). Tā kā – būšu atkal brīvs cilvēks bez amata, bet ar lielisku pieredzi gan mūzikas (mākslas) menedžmentā, ar pieredzi restorānu darbā gan kā viesmīlim vai bārmenim, gan arī kā menedžerim. Ja Tev vai Tev, vai arī Tev ir padomā kāds darbiņš, kur varētu būt noderīgas manas zināšanas vai pieredze, padod zināt! Būšu pateicīgs. Ak jā, mans CV ir šeit.

reāli labumi

No AntiBlaBla pūra.

uzspiestās 4×4

Bijām izgājuši ar Laimes Lāci nelielā pastaigā. Piebiedrojāmies sestdienas masku gājienam, kopā ar kolēģi Maiju smējāmies, ka pareiza reklāmas kampaņa, man bija līdz puika, viņai – suns. Bet ne jau par to stāsts. Lācis mums tāds liels un uz ritentiņiem, lai vieglāk viņu izvest cilvēkos. Tad nu nocēlām viņu lejā no Satori grāmatnīcas 2. stāva, izcēlām arī tos 2×3 pakāpienus, kas šķir grāmatnīcu no ielas un devāmies ielās. Un tad es sapratu. Neviens, neviens no tiem, kas būvē ielas, kas remontē Rīgas trotuārus, kas izdod atļaujas kafejnīcu terasēm, kas remontē mājas un ir salikuši sastatnes, un apbraucamos ceļus, kas liek bruģi, neviens no viņiem nekad nav aizdomājies par cilvēkiem ar kustību traucējumiem, nemaz nerunājot par cilvēkiem ratiņkrēslos.  Rīgas ielas priekš šiem cilvēkiem ir reālas 4×4 Bajas vai 5×5 sacensības. Bet diemžēl, atšķirībā no iepriekšminēto sacensību dalībniekiem, šiem cilvēkiem izvēles iespēja ir sēdēt mājas vai arī mēģināt cīnīties. Skarbi.
Ja kaut nedaudz no tās enerģijas, ko ierēdņi velta kukuļu vai sodu organizēšanai, viņi aizdomātos, ka mūsu sabiedrībā dzīvo dažādi cilvēki, tad jau tas būtu liels solis uz priekšu. Jo ir jau ne tikai cilvēki ratiņkrēslos, ir arī vājredzīgi, neredzīgi, cilvēki, kuri nedzird. Kā viņi orientējas Rīgā? Kā viņi zin, kurš autobuss, trolejbuss ir pienācis pieturā (piemēram, Vankūverā, katram sabiedriskajam transportam bija ierīkots skaļrunītis pie priekšējām durvīm, kur atverot durvis tika nosaukts numurs un maršruts)? Tās ir elementāras lietas, bet, lai tās sāktu darīt, ir līdz tam jaaizdomājas.
P.S.  Manam citam draugam Džedajam arī bija pārdomas pēc pastaigas ar Laimes Lāci. Lasi tās šeit.