Monthly Archives: maijs 2010

pirmais ieraksts pēc atgriešanās (īsais)

34 stundas un esam Rīgā. Kur es tādā elles nostūrī biju aizkratījies?:)
Paldies Condor, ka patiešām aizveda mūs un mūsu somas, kur bija solījušies to izdarīt.
Paldies Andrim un tētim par mājupviznāšanu no Waršavas. Paldies laipnajai robežsardzei šorīt, viņa patiešām uzlaboja garīgo un paldies krodziņa Jamba Leo Bamba Leo (Ķekavā) viesmīlēm un pavāriem, patiešām bija labi un  garšīgi:)

tiekamies Latvijā

Labu ceļavēju, mierīgu Katlu vēl vismaz vienu diennakti un noplakušus plūdus Polijā! Tik daudz nosacījumu, lai atgrieztos mājās. Te tev nu bija – gulbīti, gulbīti… Pašam vien būs ij kājiņas jākustina, ij somiņas jāstiepj. Tiekamies Latvijā!

DAD

Vētrā nolūzis ķirša zars

Pagalms nekad nebūs

Kā agrāk

http://www.domino.lv/

pēdējā darba diena Kanādā

Tā, šodien pēdējā darba diena Kanādā. Apkampšanās, latviešu končas, paldiesi un komplimenti no jaunā restorāna īpašnieka (ja nu es braucu atpakaļ, lai piesakos, uzreiz ņemšot atkal darbā), daži skaudīgi skatieni no viena franču puiša no Quebec, kurš arī ir homesick, pēdējie paycheki, no kuriem viens, jau kādu mēnesi vecs no iepriekšējās darba vietas gandrīz vai jāizsit ar nemitīgu zvanīšanos nedēļas garumā un otra īpašnieka izķeršanu viņa restorānā. Atcerējos 90-tos gadus. Pieredze noderēja 🙂 Saruna bija aptuveni šāda (pirms nepilnām 2 stundām es viņam biju zvanījis, bet viņš aizbildinājās, ka ir auto un nevar runāt, bet noteikti atzvanīšot. Variet trīs reizes minēt, vai tas notika.) :
– Sveiks,  Aldi! kā tad iet? Kas jauns Glen Eagles? (tas ir otrs nosaukums vietai, kur ir tas jaunais restorāns)
– Sveiks Bernd, Viss kārtībā. Atšķirībā no tevis, viņi tur savus solījumus un ir samaksājuši visu, kas bija jāsamaksā. Vai es, lūdzu, varu dabūt savu paycheku? Jau otro nedēļu es mēģinu to dabūt.
– Bet, Aldi, tu taču redzi cik ļoti es esmu aizņemts! (Viņš pamāj ar roku apkārt uz restorānu, kurš tiek remontēts un pārkārtots šajā laikā – tas man uzdzen dusmas, jo katrā telefona sarunā viņš apsolās, ka rīt jau nu noteikti ievedīs to čeku jaunajā restorānā un es atļaujos nu jau bijušajam bosam atcirst)
– Zini, tas man īpaši neuztrauc.
– Tu neesi īpaši pieklājīgs, Aldi, šobrīd un arī attieksme tev nav pareizā, tā viņš.
– Zini, kas nav pareizā attieksme? Solīt un lauzt solījumus, dot veltas cerības, labi zinot, ka tās nevarēsi vai negribēsi piepildīt un teikt, ka atzvanīsi un likt justies kā muļķim. To mēs, mūsu zemē saucam par nepareizu attieksmi. Jeb par gļēvulību, ja gribi. Vai tagad es varu dabūt savu payčeku?

Laikam jau nostrādāja, jo kaut ko zem deguna murminādams viņš uzkāpa augšā uz ofisu un pēc minūtēm 20 atgriezās ar vērtīgo papīrīti. Darījums notika puspabeigta restorāna vidū, kuram jau rītdien jāsāk strādāt,  vakarā ap pusdeviņiem un viņš palika  sava bardaka vidū. Bet mani nepamet un nepamet doma, ka īpašniekiem būtu jānovērtē ne tikai savi klienti vai piegādātāji, bet arī savi darbinieki. Jo, galu galā, galvenokārt no tiem ir atkarīgs, cik ļoti labi veiksies tavam biznesam.

labākā reklāma

Labāku reklāmu konditorijai nevaru iedomāties 🙂

big mac vs le big mac

– You know funny thing by europeans?*
– What?
– There’s a little differences… I mean they  got the same shit that we got here but.. just.. just there’s a little differences.
– Example!
– You can go to movie theatre in Amsterdam and buy a beer. And I mean no paper cup but a glass of beer. And in Paris, you can buy a beer in McDonalds. You know what they call a quarter-pounder with cheese in Paris?
– They dont call it quarter-pounder with cheese?
– Oh they got metric system, they even don’t know what a fuck quarter pounder is.
– What do they call it?
– They call it – rooooyal with cheese!
– Royal with cheese?!  What do they call a Big Mac?
– Big mac is a Big Mac, but they call it Le Big Mac.

*Quentin Tarantino, Pulp Fiction, 1994

pārbaudījumi vai zīmes?

Kad, neskatoties uz dažādām sīkām ķibelēm ar biļešu iegādi, neapstiprināšanu citu pirkšanu un beigu beigās apstiprināšanu, apsēdos un sāku domāt- kad tad ir jālido, ik pa brīdim BBC izmeta ziņu par Islandes vulkāna aktivēšanos. Brīnījos, ka neviens komentāros nav neko izmetis par zīmēm un palikšanu. 🙂  Centos par to nedomāt un uzturēju sevī možu garu. Tas atmaksājās, jo drīz vien tas nešpetnis nomierinājās. Tfu, tfu, tfu!!! Tad – pēc kāda laika Diena ziņo, ka Varšavā šajās dienās gadāmi lieli plūdi un iedzīvotāju evakuācja. Jau iepriekš minēju, ka lidojam uz Varšavu un tad tālāk uz Rīgu ar auto, jo airBaltic par 6 somu pārvešanu no Varšavas vai Berlīnes līdz Rīgai prasa vairāk kā mums visiem atlidot no Vankūveras līdz tai pašai Varšavai (tāds nu ir Šlesera ārdīšanās rezultāts – airBaltic praktiski ir monopols uz Rīgas lidojumiem, tādēļ jau negausīgais monopolists var rīkoties kā grib. Ne tikai ar biļešu cenām, bet arī attiecīgi ar Flikalgām). Bet izskatās, ka jāsaglabā stooooicisks miers un jāgaida lietus palu  ūdeņu noskriešanu. Pēc tam kaut kur twitersfērā un tad jau arī vēlāk arī IeM mājas lapā – paziņojums par pastiprinātas robežu kontroles atjaunošanu uz Latvijas robežas, jo nabaga NATO karavīriņiem taču ne tikai jābūvē ceļi kāpās, bet arī jādauzās pa Ventspils naktsklubiem un jājūtas drošībā. Tad nu laikam cerētais ātrais WAW – RIX pārbrauciens ieilgs. Cerams, ne uz kilometru rindām un daudzām nīkšanas stundām. Katrā ziņā šos uztveršu kā pārbaudījumus, jo par zīmēm laikam jāuzskata vismaz 3 darba piedāvājumus, kurus esam vienojušies apspriest, kad būšu atgriezies Rīgā. Viens no tiem ir restorāna/kroga menedžera amats, kas manai šī brīža situācijai un jaunapgūtajām zināšanām liekas pat ļoti atbilstošs. Cerams, viss izdosies un mēs tiksimies Rīgā priecīgi un smaidīgi.

Pirms gada: par suņiem.