Monthly Archives: jūnijs 2010

back to USSR

-Labvakar!
– … (klusums)
– Sveiki! Iedodiet lūdzu man vienu biļetīti līdz Gaujai. Man un manam ritenim.
– (noskalda) lats 43!
– Cikos lūdzu ir vilciens?
– Tūliņ!
– Kad tas ir tūliņ?
– (nepacietīgi) Nu tūliņ! 23:24!  un biļete tiek izgrūsta pa mazo lodziņu no vilcienu biļešu karalienes stiklotā buduāra.

Pēc tam līdzīga saruna ar sabozušos konduktori, spēle – nosauks/nenosauks pieturu, pie reizes cenšoties kaut kā tumsā saskatīt neapgaismotos staciju nosaukumus, lai noorientētos vilcienā izliktajā kartē un galu galā pārdomas par nelaimīgajām māmiņām, kurām, piemēram, jāmēģina dabūt ratiņus vagonā. Diez kādas iespējas ir invalīdiem pārvietoties ar vilcienu? Mjāāā, it kā jau PSRS gadus 20 jau kā beigusies, ne? Kā Jums šķiet, labi apmaksātie A/S Pasažieru Vilciens vadītāji un varenie lietu bīdītāji no A un Š kvadrāta kompānijas? Vai esat kaut reizi, nu tā no A līdz Z izmantojuši LDz piedāvāto servisu? Neticu. Piedodiet, neticu, ka esat braukuši. Bet, ja nebraucat, tad arī nezinat, cik ļoti bēdīgi tas viss ir. Paralēlā Latvija – welcome back to USSR.

par klusumu

Vadi sīc, vadi sēc, nogurst vārds, tā kā putns klūp, neatnāk.
Duna dun, šalka šalc, laiva grimst.
Krūzes šķind, balsis murd.
Troksnis nāk un nāk, un apēd mani.

Pērkons dziedāja tālajos 80-tajos. Dziedāja skaļi. Troksnis atnāca un sajauca prātus, un cilvēka darīja trakas lietas. Kopš tiem gadiem laiks ir kļuvis ātrāks un apkārtējā vide daudz trokšņaināka – visur, kur vien griezies ļerkšķ kāds radio, pat izbraucot pie dabas tas paķerts līdzi, ko jūs, putnu dziesmas klausīties, tas taču tik vecmodīgi. Vai vienkārši ierasts notrulināt smadzenes ar patstāvīgo troksni fonā, ko tad darīs klusumā? Nedod Dievs, vēl kādu Domu izdomās. Ko tad – būs kaut kas jādara? 🙂
Kaut kur lasīju, ka mūsdienās informācijas daudzums, kas mums ikdienā ir jāuztver un jāapstrādā ir tik mežonīgi liels, ka mums neatliek laika atvilkt elpu un pārstartēt datoru. To, starp citu, iesakot arī zinātnieki un mediķi, kādu stundu dienā pabūt klusumā, lai apkopotu domas. Es to daru braucot ar auto, ļoti iesaku. Lieliska atpūta smadzenēm un arī var daudz ko izdomāt (žēl tikai ka nav domu pierakstītāja, liela daļa no izdomātā aizmirstās ielecot ikdienas skrējienā 🙂 ).

Foto: http://www.kakao.lv/index.php?zoomzina=1796

nerakstītās vienošanās

Es tev – tu man. Lai arī cik strikti būtu noteikumi, vienmēr ir iespējas atrast kompromisus, pievērt acis uz nekārtībām. Jo- lai pieprasītu no citiem perfektumu, pašam jābūt kristāldzidram, bet tas taču ir grūti. Tāpēc arī eksistē kolektīvās vienošanās, kolektīvās acu pievēršanas un it kā nenozīmīgiem likumpārkāpumiem. Uz darba kavēšanu. Uz darba pienākumu nepildīšanu. Uz novusa spēlēšanu darba laikā. Runājam pa telefonu pie stūres, nesprādzējam bērnus, nemaz nerunājot par braukšanu dzērumā. Paņemam uz mājām no darba kādu papīra čupiņu, paņemam kādu gaļas gabaliņu vai bārā nedalieto rumiņu. Braucam pa zaķi. Nemaksājam par stāvvietām. Dodam policistiem piečukus. Galu galā – nemaksājam nodokļus. Pieveram acis uz citiem, citi piever acis uz mums. Visiem labi. Cits tā ar gaļas gabaliņiem vai papīra paciņām niekojas, cits atkal privātmājas, lasi – miljonus ievelk nāsīs. Un tik ilgi, kamēr mēs akceptēsim šādas nerakstītas vienošanās, jeb atkāpes no normas (likumiem) sīkumos, tās transformēsies arī lielās lietās un tikmēr mēs dzīvosim pīļu dīķī un kulsim to pašu duļķaino ūdeni.

Es zinu, ir grūti būt konsekventam un vislabprātāk šādu nekonsekvenci mēs ievērojam citu rīcībā. Tomēr ētiskais jautājums par personiskā vai sabiedriskā labuma prevelēšanu katra mūsu rīcībā ir un būs aktuāls. Atkal man jāatkārtojas – ir jāsāk katram no sevis, lai mēs visi dzīvotu labāk. Jau šobrīd. Šodien.

ju-hū

foto:motors24.lv
Jasmīnu smarža, zemenes, Positivus, varbūt arī taureņi pakrūtē, futbols,  īsie svārciņi un meiteņu kājas, saullēkti un rieti, un peldēšanās pa pliko, miglainie copes rīti vai prieks par atrasto apšu kundziņu. Tas viss atkal priekšā. Kā katru vasaru:)

nemiers

foto: http://www.mechanicadvisor.com/content/aggressive-driving.aspx

Sarkans. Dzeltens. Zaaaaļš! Motori ierēcas, puiši iezgriež krūtis, meitenes – lūpas, riteņi švīkst, šampaniets līst, sirdis lūzt un  sacīkstes turpinās. Sacīkstes ielās, klubos un krogos, pludmalēs un mūsu prātos. Nemiers mūsos. Nespējam apstāties un padomāt. Kurp un kāpēc?  Tresī, tresī! Visu-tūliņ-un-tepat sabiedrība. Bailes nokavēt, izkrist no aprites.  Bailes apstāties un padomāt.
Manuprāt, to kādi esam ļoti labi raksturo mūsu braukšanas kultūra. Tieši tāds pats, kāds tu esi uz ielas pret citiem braucējiem, tieši tāpat izturies pret līdzcilvēkiem, tāds pats tu esi gultā, tāds pats tu esi biznesā un savstarpējās attiecībās. Nu labi, laikam par to gultu, lai spriež gudrāki prāti, bet par pārējo es laikam esmu pārliecināts. Man pat radās ideja – ja man būtu jāsāk veidot kopīgas attiecības ar kādu (vienalga, bizness vai privāti), es lūgtu, lai mani izvizina. Jo auto atbrīvo visus instinktus un ļauj redzēt kads tu patiesībā esi.
Viena no spilgtākajām lietām, kas man uzkrita pēc atgriešanās no Kanādas bija tieši lielā vairuma Latvijas autobraucēju (sabiedrības kopumā) nemiers. Nepārliecinātība par sevi. Nerēķināšanās ar citiem. Haotiskā joslu mainīšana un nepakļaušanās likumiem (lasi- satiksmes noteikumiem). Sava ego apmierināšana un ekshibicionisms.  Pieklājības  un empātijas neesamība. Un galu galā – domāšanas un situācijas, un notikumu paredzēšanas trūkums.
Es atzīstos, arī es esmu bijis viens no tādiem. Arī man ir bijusi jūra līdz ceļiem un viss pie kājas. Bet jautājums jau nav par to, vai šādi indivīdi sabiedrībā pastāv, bet gan – kāda ir sabiedrības attieksme pret tiem. Tas, savukārt, ir katra indivīda miera vai nemiera, tātad galvas sakārtošanas jautājums.

pasaku klusums

Es klusēju ne tāpēc, ka man nav, ko teikt. Nē, patiesībā nav ar. Jo nav laika piesēst un padomāt. Esmu viss iekšā restorānu biznesā – mani uzaicināja uz Doma laukuma restorānu Nekādu problēmu par restorāna menedžeri un es centīšos nepievilt viņu uzticību. Pagaidām darbs ir ap 10 – 12 stundas dienā un galva kūp, jo restorāns ir liels – ap 600 vietas, savukārt no mūžīgajiem caurvējiem piedevām esmu apaukstējies un vairs nevaru dzert garšīgo Tērvetnieku. Tā nu ir lieta, kas prasās būt labojama:)
Šādi tādi rakstāmuzmetumi braucot autobusos (joprojām mitinos vecāku vasarnīcā aiz Ādažiem, lieki teikt, ka būtu jauki sameklēt savu dzīvoklīti Rīgā, it īpaši pēc vēlajām vakara maiņām. Ja kādam ir kāda ideja – padodiet lūdzu ziņu), garajās vakara maiņās vai brīžos starp miegu un nomodu ir radušies. Jāpacenšas tik finalizēt. Uz tikšanos!

piektdienas vakara jautrošanās

Vienmēr esmu sajūsminājies par automātiskajām tulkošanas sistēmām, piemēram, Google tulkotāju. Tad iedomājos – kā izskatās manas pasakas angliski? Lūk šādi. Enjoy!

P.S. Joprojām meklēju, kur dzīvot! Divas istabiņas, centrs, klusais centrs, Vidzemes priekšpilsēta, vēlams augšējie stāvi par saprātīgiem cipariem un dzīvojāmā stāvoklī. Jau iepriekš esmu pateicīgs katram, kurš spēs palīdzēt.