Monthly Archives: janvāris 2010

moins Mona jeb izklaides Libāņu garā

Pēc ilgiem un neatlaidīgiem pūliņiem iefiltrēties centra ēdināšanas uzņēmumos beidzot saņemu prmo uzaicinājumu uz izmēģinājuma vakaru libāņu restorānā Mona’s lebanese cuisine. Biku mani sabaida ar fine dining, vēl pastāsta, ka esot dzīvā mūzika un dejas un vēderdejotājas. Esot pilns ka biezs un esot jautri. Labi, kas jādara , jādara – gribās beidzot taču tikt tai dauntaunā strādāt 🙂 .  Izmenedžēju, lai tieku brīvs no picērijas pietiekoši agri, pārskrienu mājās, nometu casual darba drēbju kārtu, savelku speciāli šim pasākumam sapirkto nopietnā servera outfitu (ar rūpīgi paslēptām cenu zīmēm, lai, ja gadījumā kas, var nest atpakaļ). Fūūū.. esmu paspējis! Ieeju restorānā, welcome to 90-ties. Kolorīts nepārprotami svaigs. Austrumu mūzika (dj pogu spiešana laikam tiek uztverta kā dzīvā mūzika), ir arī vēderdejotāja, maksimāla jautrība, visi sit plaukstas, dzied līdz un lielos daudzumos dzer šņabi, džintoniku un vīnus. Man tiek pierīkota atbildīgā (kā vēlak izrādās meitene no Azerbaidžānas un runā krieviski), tiek doti smieklīgi uzdevumi, lai pārliecinātos, cik labs viesmīlis es esmu – saliet ūdeni glāzēs, novākt tukšos šķīvjus un piegādāt maizi. Pēc brīža esmu sapazīstināts ar visu ģimeni – gan sievu, gan vīru (kurš gan iebilst, ka te nestrādā 🙂 ), virtuvē, cik noprotu brālis, vai cita tipa radinieks pie šprices. Viss notiek lēni un par fine dining liecina tikai smalki salocītās salvetes, smalkās vīna glāzes uz galdiem un iespaidīgās cenas ēdienam.
Tikmēr vīna un mūzikas iejūsmota deju placī parādās gimenes vecmāmiņa uz gadiem 85 un iegriež danci ar vienas dzimšandienas svinētājiem jauniešiem. Vēlāk redzēšu arī pašu saimnieku izpildām solo dejas ar vienu no viesmīlēm, virtuvē pa to laiku šefpavārs no dēliem sargā tādu drusku tramīgu trauku mazgātāju, liekas arī no plašās ģimenes.  Ja sanāk būt Vankūverā, šī ir noteikti  vieta, kuru jāapmeklē, ja grib noķert pozitīvas un nebijušas emocijas (un pie reizes atcerēties 90 gadu sākuma restorānu kultūru Latvijā un ex-padomijā). Katrā ziņā man izskatījās, ka šī ir viena no vēl retajām vietām, kur īpašnieku priecāšanos apr dzīvi nav aizstājuši peļņas-izdevumu optimizācija un excell-tabulu domāšana.
Tā kā darbu beidzu vēlu, bija iespēja apskatīt Vankūveras naktsdzīvi. Kā par nelaimi, nebija paķēries līdz fočiks, tāpēc bildes ar telefonu. Nebariet stipri:) Rindas pie visiem klubiem un lielas daļas no loungiem/restorāniem.

Granville street, centrālā izklaižu vieta, pilnāka kā 12 dienā. Meitenes izmetušās plikākas kā Rīgas draiskules karstajās maija beigu brīvdienās. Katra nākamā sacenšas par bezgaumīgākā apģērba/apavu/ aksesuāru kombināciju. Zāles smarža, draudzīgi policisti, kuri flirtē ar meitenēm pie kluba vai apspriežas ar apsadzniekiem. Bohēma. Gandrīz ik pa 200 m kāds ielu muzikants, visi kā viens, draudzīgi atspēlē jau gadiem dreijātu repertuāru, bet šis – šis bija tīrradnis.

Kādi 3 mēs nostāvējām minūtes 20 baudot uzstāšanos. Ja Pozitivus joprojām būs mazā, foršā telts ar bardiem, tad šis būtu labākais noslēgums vakaram. Īsts, dzīvs un patiess rock’n’roll. Aš iekņudējās kaut kur sirds rajonā… Bet tad jau atkal transporta grafiki – pēdējais jūras autobuss sauca braukt mājas, tādēļ arī stāsts ar to beidzas. Priekā!

P.S. Vai mani ņems – zināšu pirmdien. Ta’ jau redzēs. 🙂

olimpiskie stāstiņi. vol. 2. Parazītmārketings

Tā kā Olimpiāde tuvojas ar milzu soļiem un pulksteņi ij nedomā stāt, tad padalīšos ar vēl kādu olimpisko stāstiņu. Jau kopš pagājušā gadsimta 80-tajiem gadiem, kad uz vienas mārketinga takas 84. gada olimpiādē saķērās divi foto milži KODAK un FUJI, ik pa laikam gan lielos, gan mazos notikumos un pasākumos vienmēr atrodas kāda kompānija, kas praktizē tā saucamo parazītmārketingu (ambush marketing). Arī šīs spēles nav izņēmums, neskatoties uz VANOC (olimpisko spēļu organizētāju) drakoniskajiem līgumiem un  noteikumiem.  Stāsts pavisam vienkāršs – salīdzinoši maza alusdarītava HOWE SOUND neilgi pirms olimpiskajām spēlēm palaidusi jaunu aliņu – ar trīs bebriem uzzīmētiem uz etiķetes ar attiecīgi zelta, sudraba un bronzas medaļām kaklā. Saskaņā ar olimpiskajiem noteikumiem, tā darīt nevarētu, jo oficiālais sponsors ir lielākā alus darītava Molsons (taisa daudz dažādus dažādas negaršīguma pakāpes dzērienus ar nosaukumu alus). Uz jebkuru pārmetumu mazajai alus darītavai ir atbilde gatava – “mēs gribējām atzīmēt olimpiskās spēles ar jaunu alus šķirni, turklāt bebrs Kanādai vienmēr ir bijis nozīmīgs simbols.” Un piezīmē, ka alus darītava 2007. un 2009. gadā ir saņēmusi visu trīs raudžu medaļas Ziemeļamerikas alus darītāju konkursos. Arī olimpiādes organizētāji plāta rokas – tur viss esot tīrs, nekur nevarot piesieties.
Tas Bebralus patiešām ir garšīgs, nedaudz velk uz tumšo Užavnieku, lai gan pastiprs – 7,5%.

olimpiskie stāstiņi. 900 000 000 dolāri

Tieši tik daudz ir paredzēts tērēt, lai nodrošinātu drošību Olimpiādē. Uz katru no 34 miljoniem kanādiešu tas ir aptuveni 26$. Aptuveni 100 miljoni tikšot maksāti 5000 privātajiem drošībniekiem, vēl 79 miljoni – par 3 kruīza kuģiem policijas un armijas personālam (liekas viņi tur dzīvos), savukārt jauniem kompīšiem – 29 miljoni, utt., utjp. Katrā ziņā, to , ka spēles nav aiz kalniem var just – pilsētas centrā sāk pazust miskates, bezmaksas un maksas avīžu automāti (nu tās metāla kastes), sāk parādīties daudz vairāk novērošanas kameras un pie svarīgākajām vietām izskatās, ka tiek būvētas tādas kā apmetnes vai pagaidu iecirkņi policistiem.
Ak, jā, gandrīz aizmirsu – sākumā Olimpisko spēļu budžetā drošības nodrošināšanai tikai ielikts cipars 175 miljoni. Tikai 5 reizes pieaugums. Savukārt Londonas spēļu drošības budžets šobrīd tiek plānots līdz pat 1,5 miljardiem mārciņu (citi avoti min pat 2,5 miljardus). Jājautā, cik tad maksās biļetes?:)

800 skolotājiem draud atlaišana; Bombardieris par brīvu

800 skolotāji ir saņēmuši brīdinājuma vēstules par iespējamu atlaišanu. Bet tas šeit – Vankūverā. Vankūveras skolu valde gan sola, ka galīgais lēmums tikšot pieņemts kaut kad aprīlī, pēc budžeta apstiprināšanas BC valdībā. Pietrūkstot nieka 36,3 miljoni. Atlaišana galvenokārt skaršot skolotājus, kuri pieņemti darbā pēdējo 5 gadu laikā, kā arī tikšot ņemts vērā arī skolotāju vecums. Skaidrs, ka saņemt šādu brīdinājumu nav nekas patīkams, bet, piekritīsiet, daudz labāk ir saņemt brīdinājumu un sagatavoties atlaišanai (varbūt jau meklēt citu darbu), nekā visiem skolotājiem trīcināties un baiļoties pēc Rivžas Koķes paziņojuma, ka 20% skolotāju būšot jāatlaiž… Un tad es aizdomājos, kāpēc tā? Kāpēc ir tā, ka Latvijā viss tiek darīts pēdējā brīdī un tāpēc, ka citas izejas nav? Varbūt tāpēc, ka ierēdņi nav pieraduši strādāt un domāt kā menedžeri un plānot notikumus, attiecīgi rīkojoties? Bet varbūt tāpēc, ka Latvijā ierēdņiem ir bail rīkoties, jo tad par pārāk lielu aktivitāti viņus pašu var padzīt? Bet varbūt vienkārši slinki un rīkojas pēc studentu attiecībām ar sesiju parauga? Zinu, daudz jautājumu, bet nevienas atbildes. Man to nav. Labprāt dzirdētu no kāda zinošāka:)
Bet tagad par kaut ko patīkamāku. No šodienas Vankūvera ir ar vienu sabiedriskā transporta līdzekli bagātāka. Nu, labi – diviem. Bomardieriem no Briseles. Kas tie ir? Tramvaji (vai kā Rīgā tos mīl saukt – zemās grīdas tramvaji). Kursēs maršrutā Olimpiskais ciemats – Granvilas sala, kur būs daudz un dažādu valstu oficiālās fanu mājas – krogi, kā arī tur ir tāds kā vietējais mākslinieku centriņš ar daudzām darbnīcām un veikaliem. Pats galvenais – brauciens būs par brīvu līdz pat Olimpiādes beigām!  1,8 km sliežu atjaunošana un uzlikšana pilsētai izmaksājusi 8,5 miljonus dolāru un šī esot tikai daļa no lielāka plāna, kura ietvaros ir iecerēts uzbūvēt šādu tramvaja maršrutu cauri pilsētas centram līdz Stenlija parkam.

olimpiskā Vankūvera. pilsētas ainiņas.

Pilsēta Lielajam Notikumam pošas kā nu var. Vairāk jau, protams, Lielo Notikumu izmanto dažādas, lielākas un mazākas kompānijas, lai spodrinātu savu mundieri. Neizpaliek bez kašķiem – kāda banka izmantojusi ne tās krāsas, citur atkal par kanādiešu nodokļu maksātāju naudu tiek izstādīti amerikāņu sportisti… Bet  skaidrs ir viens, nokļūstot Vankūverā, nu labi, vismaz centrā vai tuvu pie Olimpiskajiem objektiem, ir skaidrs par ko ir runa. Ready! Steady! Go!!!!

vāvere uz balkona

4:20 pēcpusdienā. Vāvere uz mūsu balkona.

te ir mana dzīve

Man tomēr patīk, ka autobusu šoferi šeit nav ieslodzīti būros, kā to praktizē Rīgas Satiksme (it kā Rīgā šoferīši vestu īpaši bīstamus dzīvniekus vai noziedzniekus, no kuriem ir jāslēpjas aiz stikla sienas). Kāpjot iekšā autobusā var pasveicināt šoferīti, var pārmīt kādu vārdu, kamēr maksā par braucienu vai paprasīt padomu par brauciena galamērķi. Šoferīši laipni (gadās jau arī pa kādai melnai avij, protams) un regulāros braucējus sveicina kā senus draugus. Liels bija mans pārsteigums vakar, kad iekāpjot autobusā satiku šoferīti no Horseshoe bay busu līnijas. Serbs, ārsts pēc izglītības, atbraucis uz šejieni pirms gadiem 6, tagad strādā par autobusa vadītāju. Saņem aptuveni 35$ stundā (tas ir vidēji, jo par darbu brīvdienās tiek maksāts vairāk) un esot laimīgs. Uz manu jautājumu, vai nevelk atpakaļ uz dzimteni, viņš tik atsmej – ko tad es tur darīšu? Te ir mana dzīve.
Es laikam neesmu vēl tik ļoti iekārtojies un pieradis pie Kanādas. Tāpēc pavasarī braukšu atpakaļ.  Latvijā ir mana dzīve. Un, Dievs dos, būs arī darbs.