Category Archives: padomi Kanādas braucējiem

Pasaka par to, kā Aldi ASV neielaida

Tā diena bija pienākusi. Tā kā biju saņēmis ievadvēstuli no Kanādas vēstniecības, tad man līdz 2. aprīlim bija jāpamet Kanādu un jāatgriežas tajā, lai atjaunotu darba vīzu. Lai nedaudz ietaupītu naudiņu, tad doties uz robežu  izlēmu ar sabiedrisko transportu, nokļūstot cik vien tuvu iespējams (paldies google maps un translink, ļoti laba sadarbība, efektīvi un ātri atradu nepieciešamo transportu, laikus un maršrutus). Pa ceļam vēl biku pašaubījies – varbūt tomēr izmēģināt laimi lidostā, tomēr palieku pie pirmā varianta. Pēc kādām 2 stundām izkāpju no autobusa un sparīgi dodos US virzienā. Brīžiem pa trotuāru, brīžiem pa zālīti. Mašīnu maz, putniņi čivina, saulīte spīd un noskaņojums labs, kaut gan ik pa brīdim piezogas  šaubas – ja nu šeit nav pieņemts šķērsot robežu kājām? Tax free veikalā pamieloju acis ar nepierasti zemām cenām viskijam, tad nu esmu pie Kanādas kontrolpunkta. It kā varu iet mierīgi tālāk, bet kaut kāds velniņš dīda uzsāķt sarunu ar robežsargu, lai drošības pēc pārliecinātos, ka varu iet pāri kājām. Nē, nevaru gan. Jo amerikāņu pusē esot remontdarbi un viņi negribot, ka kāds nāk ar kājām. Zinot vietējās paranoitiskās tradīcijas un padomju jaunbūvju rūdījumu, tomēr vaicāju: Are you sure? Uz ko pa rāciju tiek veikta sazināšanās ar priekšniecību. Yes, ser, seko atbilde un tiek pārbaudīti dokumenti un uzdoti jautājumi kur un kāpēc eju. Sāku jau sevi sūnīt par kārtējo nepareizo izvēli (lidosta!!!) un latvisko pazemību (kurš velns lika man runāties??). Tad seko ieteikums, kā labāk ar kājām tikt līdz smago robežas šķērsošanas vietai, aptuveni pusotru kilometru no šejienes. Skaidrojums gan izklausās nepārliecinošs un līdzīgs три дня лесом а потом рукоий подать. Mjāāā. Tad attopos un prasu: Ja nu es nebūtu te pienācis, bet gan mierīgi soļojis tālāk? Vai tad amerikāņi mani sūtītu atpakaļ?
– Domāju, ka nē. Tad viņiem būtu tevi jāapkalpo.
– Nu tad mēs neesam redzējušies un es neesmu neko jautājis, labi?
– (brīdi pasvārstījies)  Labi. Lai veicas. Tiksimies pēc kāda laika. Lai laba diena.
– Tev arī. Tiekamies!

Un manis tur vairs nav. Čāpoju pa zālīti gar Miera arku, bet uztraukums liek sevi manīt – ja nu tiešām sūta atpakaļ, cik nav dzirdēti stāsti par trakajiem amerikāņiem… Eh, kas būs, būs. Galu galā, varu braukt uz lidostu.

Pienāku pie US kontrolpunkta. Tiešām rok, tiešām gājējiem nav kur īsti dēties. Nopietni vīri met ar roku, lai ejot malā pie viņiem. Uzzinājuši, ka eju kājām pāri, satraucas un liek iet apkārt mājai un pieteikties pie oficieriem, ko arī daru. Tur atkal vairāki šež jau pa 2 – 3 stundām, dažiem tiek atteikts iebraukt. Sāku domāt, kāpēc gan neņēmu Sietlas autobusu vai vilcienu, būtu drošāk..

Ir 6 vakarā, esmu uztrāpījis uz oficieru maiņas laiku. Tas tiek darīts tieši tik pat nesteidzīgi kā uz Lietuvas – Polijas robežas vecajos, labajos gados. Pēc kādas pusstundas man pievērš uzmanību. Uz kurieni? Izstāstu savu stāstu par izceļošanu no Kanādas, lai atjaunotu vīzu. Āāā, novelk ofiņš un nober kaut kādu kaudzi ar terminiem, no kuriem saprotu, ka nemaz US viņi mani nelaidīs. Sāku uztraukties, skaidroju, ka man jāizbrauc no Kanādas, lai pagarinātu vīzu, džeks tik atmet ar roku un saka, ka viss būs ok, ka tā esot parasta prakse un iedod man aizdomīga paskata papīru (izskatās kā aptuveni 23 kopija no oriģināla), kurā ir ierakstīts mans vārds, uzvārds un pilsonība un bez jebkādiem zīmogiem, parakstiem vai citiem varas atribūtiem. Tad man jāseko viņam. Mani, caur visām mašīnām lavierējot, izved atpakaļ līdz Miera arkai, pamāj ar roku Kanādas virzienā un novēl laimīgu ceļu.

Esmu atpakaļ pie kanādiešiem. Arī tur ir bijusi oficieru maiņa. Arī te neviens nekur nesteidzas, bet atmosfēra tomēr nav tik nospiedoša kā USA kontrolpunktā. Tā kā ir rinda uz darba atļaujām, mani paņem brīvais oficieris, kurs parasti kontrolē kaut ko citu. Blakus stāvošajiem vienam pēc otra tiek atteikta iebraukšana Kanādā. Arī mani izjautā daudz stingrāk kā pirmajā reizē pirms gada. Beigu beigās izrādās, ka man smaida veiksme un sākotnēji vīzā ierakstītais termiņš 31. decembris tiek pagarināts par 3 mēnešiem, līdz vienam gadam. Tagad oficiāli varu strādāt Kanādā līdz pat 24. martam 2011. gadā. Bet vai es to gribu?

Ceļojums līdz US robežai man izmaksāja 2,50$, nogāju aptuveni 4,5 km ar kājām, kopumā pavadīju kādas 6 stundas, lai aizbrauktu, iegūtu vīzu un tiktu atpakaļ. Man ļoti patika cilvēciskā attieksme Uz Kanādas robežas, pat brīžos, kad tika atteikta iebraukšana, tas bija neaizvainojot cilvēkus. Nemaz nerunājot par manu gadījumu un iešanu ar kājām uz Amerikas pusi. Varēja just, ka aiz un zem formas ir konkrēts, dzīvs cilvēks, nevis mašīna, kas neko nezin un tikai izpilda pavēles. Nav slikti. 🙂

P.S. Un lidostas variants, kā man vēlāk skaidroja robežsargi, neizietu cauri, jo tad vajagot lidmašīnas biļeti, lai izietu robežkontroli.

olimpiskie stāstiņi. Vol. 3 Kur labāk ēst, dzert, fanot?

foto: http://i.cdn.turner.com/sivault/multimedia/photo_gallery/0911/leading.off.110909/images/APTOPIX-Vancouver-2010-Olympics.jpg

Olimpiskais mēnesi ir klāt. Lielie kruīza kuģi ar policistiem un armijniekiem jau notauvoti, ielās pamazām sāk iziet zili-zaļi-jakainais brīvprātīgo desants, transportam pamazām tiek slēgtas dažas centrālās ielas un tiek steigti pēdējie pilsētas piepucēšanas darbi.  Pamazām jau arī sāk sarosīties pēdējā brīža naktsmāju meklētāji un izskatās, ka daļa no šeit dzīvojošiem latviešiem 2 nedēļas dzīvos koju, bohēmas un citu olimpisko prieku režīmā. Tas priecē. 🙂
Lai milzīgajiem tūristu pūļiem nebūtu olimpiādes laikā jāspraucas pārpildītos krodziņos, tad vairākās vietās pilsētā ir izveidotas tādas kā fanu teltis:

  • Live City Downtown – pilsētas organizēts, bez ieejas maksas paviljons, kur visu diennakti tikšot rādīti sprta pasākumi un kur varēšot iedzert alu. Adrese – Georgia and Beatty street krustojums.
  • Live City Yaletown – tāda pati vieta Jeltaunā, David Lam parkā.
  • Whistler live! – līdzīga vieta Whistlerā, arī bezmaksas.
  • Granville Island French Quarter – franču kultūras, vīna, alus un bobslejistu cienītājiem vieta bohēmistiskajā Granville Island. Cik man zināms, tad tur arī kaut kur būs Swiss House.
  • Molsons Canadian Hockey House – šeit, cik man zināms, būs jāmaksā ieejas maksa, bet organizētāji blakus alum un hokejam piedāvā arī dzīvos koncertus un citas ekstras. Starp citu, VeryVIP biļete uz VeryVIP daļu šeit maksā ne vairāk un ne mazāk kā 25 000 $. Tādas esot 60. Tā vismaz runā pilsētā.:)
  • Irish House – liekas, latvieša sirdij vistuvākā vieta. Arī skaidrs, ka būs labs alus, nevis Ziemeļamerikas čurūdens 🙂
  • Heineken House – liekas viss skaidrs. Holandešu alus, holandiešu sportisti un līdzjutēji. Tikai, liekas, ka futbols nav iekļauts ziemas olimpiskajās spēlēs…
  • VallyFest – arī dziesmas, arī alus, arī lielie ekrāni, bet tas viss North Vancouver, Lynn Valley. Galvenā vērtība – ja nāksi pēc 5 vakarā un iegriezīsies arī Rocky Mountain Flatbread Pizza, tad ir liela iespēja, ka tevi uzņems un apklapos latviski.
  • Īru krogs Morrissey – man patīk. Ir vēl citi, ejot pa centru noteikti redzēsiet Doolins, Lennox pub, Ceili’s. Visos ir Guiness.

Ja staigāsiet pa centru, tad sporta bāri ir savairojušies  kā gailenes pēc lietus. Bet tās galvenās ielas, uz kurām meklēt labas izklaides vietas ir Granville street, Davie street, Robson street un visa BC place/Canada hockey place apkaime. Vairāk info par bezmaksas/maksas īpašajiem valstu un sponsoru paviljniem atrodama šeit.
Tagad tik atliek novēlēt  – lai ir laba veselība 3 nedēļu maratonam:)

    mednieku – vācēju paradumi Kanādā

    Dzīvojot Latvijā, jāatzīst, mēs nenovērtējam vairākas it kā pašsaprotamas lietas, es pat teiktu –  nacionālos lepnumus, nu kaut vai to pašu Valmieras biezo, gardo kefīru vai Kārumsieriņu, rupjmaizi, gardos lauku kūpinājumus vai īsto rupjmaizi. Atbraucot šeit, likās – wooow! nu tik varēs izvērsties kulinārijas jomā! Neskaitāmi veidi salātu, dažādas piedevas, milzīga gaļas izvēle veikalos, saldētie produkti.. Un paši veikali – cits par citu lielāks, spožāks un iekšā aicinošāks, cits ar marketinga kampaņām, cits ar community un social responsibility piesitienu. Tagad, pēc vairāk kā 8 mēnešu dzīvošanas, varu tiekt, ka rupjmaize sāk gribēties pēc kadiem 4 mēnešiem, pēc kādiem sešiem pēkšņi saproti, ka tavs visu laiku mīļākais dzēriens ir jau iepriekšminētais kefīrs un  ēdiens – kartupeļu pankūkas, tikai pag, kā tās taisīja un no kā? Un tad jau kā no maisa – pupiņu zupiņu, piparkūkas, skābeņu zupu, truša sautējumu, viltotās irbītes, boršču…:) Tad nu sanāk, ka nekur tālu no agrīno mednieku-vācēju stadijas neesam tikuši, tikai tagad tā atšķirība ir, ka atrodot nepieciešamo lietu, tev par to nav jācīnās, bet gan jāmaksā naudiņas. Pamazām izveidojas zināmi paradumi – salāti un dārzeņi ir lētāki tirdziņā, savukārt nesliktu gaļiņu var iepirkt tuvējā comunity veikalā, rīsus un olīveļļu pie marokāņa,  pavisam svaigu jēra gaļu (un nemaz neprasa puskaraļvalsti par izcilu gabaliņu) – mazā zemnieka skārnī. Ilgu laiku centos atrast kūpināto cūkas kāju pupiņu zupai – šodien tas izdevās, jāatzīst, ka prieks nebija mazāks kā, sēņojot atrast izcilu baraviku. 🙂
    Ir arī jaunas lietas, kuras Latvijā dzīvojot, vai nu nebija iespēja izmēģināt vai arī nezināju kā tos nezināmos produktus sagatvot. Mūsu pēdējā laika atklājums ir sutināti sparģeļi un Baby Choy (tādi kā salāti, tikai ar ļoti kraukšķīgiem kātiem, nezinu gan kā sauc latviski). Turklāt strādāšana restorānos man ir devusi zināmu pieredzi pavārmākslā, jo diezgan bieži varu paskatīties dažādus pavāru noslēpumus, kā dažādus ēdienus sagatavot. Tā nu noskatos un izmēģinu mājās praksē noskatītās lietas. Tā kā teiciens, ka no skatīšanās meistars nekļūst, ir tikai daļēji pareizs. 🙂 Iešu ka es iemērkt pupiņas rītdienas zupiņai – labu apetīti!:)

    vadzis lūst

    Mans priekšnieks ir lauzis pilnīgi visus solījumus, kurus man deva pirms brauca prom pārlaist ziemu uz Grieķiju. Vakar saņēmu pēdējo paycheku un mans pacietības kauss ir pilns – nebrīdinot, vienpersoniski mana stundas likme ir samazināta. Vadzis ir pilns. Intensīvi meklēju citu darbu. Negribu tur strādāt. Negribu. Negribu! Negribu!!! (bet kamēr atradīšu – nāksies pieciest pazemojumu)

    PS Aizvien skaudrāk izjūtu un saprotu šejienes attiecību spožumu – jebkurš jebkuru uzmetīs ar lišķīgu smaidu, jebkurš izmantos iespēju pakāpties uz cita pleciem, lai ievāktu lielāku skanošo. Šejienes reliģija ir nauda un šeit labi jutīsies tikai tie, kas tai tic. Es ticu patiesām cilvēku attiecībām, tāpēc šī nav mana zeme.

    asprātīgs risinājums naudas sūtīšanai uz LV

    Pasaki vēl, ka latvieši nav izdomas bagāti un neprot piemēroties situācijai. Man pat ir nedaudz skaudība, ka neesmu izdomājis šo ģeniālo risinājumu naudas sūtīšanai uz Latviju. 🙂 Kā zināms, tad pārskaitījums uz Latvijas kontiem no Kanādas maksā diezgan lielas naudiņas – kādi 25 – 50$. Tad nu gudri prāti ir izdomājuši, ka var izņemt papildus bankas karti jau esošajai un to aizsūtīt palicējiem Latvijā. Vai arī – atvērt vēl vienu kontu, izņemt karti un to sūtīt uz Latviju mājniekiem. Latvijā jau paliek tikai tehniski izņemt no jebkura bankomāta naudiņu, katrā ziņā komisijas par šādu darījumu esot mazākas. Un nevajag nekādus dārgos wire transfer, nedz Pay Pal kontus vai Western Union. Pieņemu, ka strādā no jebkuras pasaules valsts. 🙂

    matraču medības

    Cik tad ilgi var gulēt uz grīdas vai arī uz mājas menedžeres aizlienētiem, pusbrukušiem matračiem? Nav lieta, nodomāju un saorganizējos uz mazlietota matrača iegūšanu savā īpašumā. Vispirms viens zvans draugam Maikam iekš Sunshine coast, kurš laipni piedāvājās būt par šoferi un krāvēju vienā personā, tad izlūkbrauciens uz nostāstiem apvīto Matraču Sadales Centru, kurš, starp citu, atrodas netālu no IKEA, tādējādi var apvienot vismaz divas noderīgas lietas vienā braucienā. Izlūkbraucienā bija noskaidrots, ka labākais laiks apmeklējumam ir sestdienas rīts (darba laiks sākot no 12.00 – 16.00) un ka nedz iepriekš aizrunāt kādu konkrētu matraci, nedz arī rezervēt uz vēlāku laiku, neesot iespējams.
    Šorīt līst kā pa Jāņiem.  Bēt mēs ar Maiku nebēdājam – sak, ja dzīvo Rainkūverā, tad arī par sīkumiem neuztraucies, bet gan nopērc plēvi ar ko pārklāt matraci, kad būs iekrauts Maika truckā. Pa ceļam sazvanam vēl latviešu meitenes, kurām, starp citu paldies par info un padomu, neliels ieskrējiens IKEA pēc dažām nelielām sadzīviskām lietiņām divu darba dienu algas vērtībā un tad jau matraču valstība klāt. Na haļavu gribētāju netrūkst, tāpēc stāvam rindā. Daži ņem 10 matračus, citi kautrīgi pa vienam. Kad pienāk mūsu kārta, meitenes ir iedegušās ne pa jokam un tiek noskatīti 4 patiešām labas kvalitātes  king un queen size matrači, manī pamostas pieticīgais latvietis – man pietiek ar vienu:)
    Kad matrači izvadāti – Maikam tiek rīkotas pateicības pusdienas latviešu gaumē ar kanādiešu alu. Visi priecīgi, visiem labi.
    Neturēšu sveci zem pūra –  ja tev nav uz kā gulēt, tad –  matraču paņemšanas vieta ir šeit:
    #370 Jacombs Road
    Richmond, (Vancouver)  BC

    par dokumentiem

    No kļūdām mācās. Daži mācās no savām kļūdām, citi no svešām. Tad nu mēģināšu apkopot info par dokumentiem, kas varētu būt nepieciešami, pārceļoties uz dzīvi Kanādā, lai nav jāmācās no savām kļūdām. 🙂
    1. Pirmais ieteikums – atstājiet kādam, kas ir uzticības persona Latvijā (ja vien neesat tik tālu novesti, ka gribas nodedzināt visus tiltus), ģenerālpilnvaru – maz kas var gadīties, piemēram, jāizņem jauna bankas karte no bankas Latvijā, vecās nozaudētās vai bloķētās vietā, jāpārslēdz Latvijas mobilais telefons uz citu, lētāku tarifu vai VID jāiet skaidroties kāpēc vairs nemaksā nodokļus… 🙂
    2. Uztaisiet notariāli apstiprinātus tulkojumus saviem izglītības dokumentiem, it īpaši, ja esi kamīnmeistars vai augstākās klases galdnieks un ņemiet līdzi. Šeit uz vietas ir kompānija, kas pielāgo iegūto izglītību BC standartiem un izsniegs Kanādai derīgus papīrus. Ticiet man, tas ir tā vērts!
    3. Ja braucat ģimene ar bērnu vai vairākiem, bet nebraucat abi vecāki reizē – Kanādas puse pieprasa notariāli apstiprinātu pilnvaru no klātneesošā vecāka angļu valodā. Ja viens no vecākiem jau ir šeit, Kanādā, nevajag krist izmisumā – vismaz BC šī pilnvara maksā, liekas, lētāk kā Latvijā (40$) un tiek uztaisīta 5 minūšu laikā. Pēc tam – Canada Post pakalpojumi. Ātri un ērti.
    4. Vadītāja apliecība. Pats vēl neesmu pārbaudījis, bet šis info nāk no mana paziņas, kurš savu vārdu lūdza blogā neminēt, viņš ir izgājis BC vadītāja apliecības iegūšanas procesu. Ja aiziet uz vietējo CSDD 🙂 , tad  tur viņi pēc speciālām grāmatām atpazīst Latvijas tiesības un tāpēc nekādus tulkojumus nevajagot. Arī eksāmens esot vieglāks kā LV, tikai esot pāris reizes tomēr jāizlasa noteikumu grāmatiņa un, eksāmenu liekot, jāizvēlas likt krievu valodā (nepieciešamības gadījumā var pārlēgt kompīti uz angļu valodu un tad mēģināt saprast jautājumu). Pēc tam būs jāliek braukšanas eksāmens – īrētā vai savā auto.
    5. Eh, es te svaidos turpu-šurpu.  Iebraukšana Kanādā. ātri un vienkārši, ja vien papīri kārtībā. Imigrācijas dienests izliksies baigi svarīgie – ķēpāsies ar dažādu krāsu markeriem pa taviem papīriem, bet gan jau beigās viss būs ok:)
    6. Un, galu galā, uztaisiet jauno, biometrisko pasi, lai var uz USA aizšaut brīvā brīdī. Kaut vai uz Sietlu outletus paķemmēt:)