Monthly Archives: Oktobris 2010

vai tiešām Bitei ir izdevīgākie tarifi?

Pirms kāda laika sapratu, ka esmu atpalicis no laika un visām modernajām komunikācijām un 21. gs socializācijas rīkiem – tādēļ nolēmu apvaicāties savējam mobilā telefona operatoram (LMT), cik man maksātu jauns mazcenas mobilais ar dažādām jaunajām socializēšanās iespējām. Saņēmu ciparu, kurš mani galīgi neapmierināja. Pavaicāju Bitei – atbilde sajūtu līmeni nelikās labāka, tādēļ atļāvos twiterī izteikt apgalvojumu, ka Bite, neskatoties uz masīvo reklāmu, klientam nemaz neiznāk izdevīgāk ilgtermiņā. Saņēmu aizrādījumu no kāda paziņas, ka nav labi vispārināt un ka vispār gudri cilvēki izmanto gudriem.lv, lai izvēlētos izdevīgāko tarifu.
Nu ko, nododu Jums apspriešanai manu kopsavilkumu, pētījumu par izdevīgumu/neizdevīgumu. Dotie izejas lielumi visiem vienādi: Jauns subsidētais telefons HTC Legend, sarunu minūtes – 425 (LMT – 68%, Bite 16%, Tele2 16% ), 100 sms un 2Gb internets telefonā mēnesī. Aprēķini veikti periodam 2 gadi, jo šādu laiku telefons ir piesaistīts konkrētajam operatoram, bet tarifu plāni izvēlēti izmantojot vietni gudriem.lv. Tā teikt, bez komentāriem…

Tomēr daži komentāri:

  • Bite pamato lielo telefona pārdošanas cenu ar izdevīgakiem tarifiem. Iespējams tā arī ir uz sarunām, bet, ja runa ir par modernām tehnoloģijām, tad Bite zaudē vienā setā – 2 gb interneta maksā 3 reizes vairāk kā citiem.
  • Psiholoģiski vieglāk ir samaksāt mazu summu par telefonu, bet katru mēnesi piemaksāt kaut kādu mazu summu pie rēķina, kā to piedāvā LMT, taču 10 Ls arī ir par daudz psiholoģiskajam komfortam.
  • Subsdētais vai mazcenas telefons principā vairs nav nekāds subsidētais vai mazcenas. Klients samaksā pilnu telefona cenu, tikai ilgākā laika posmā. Un pie visiem operatoriem +/- vienādu.
  • Konkurence it kā formāli mobilo telefonu operatoru vidū ir, bet tas nekādi neparādās radikāli atšķirīgās cenās. Konkurences tātad nav, pa lielam visi vienādi, nozīmi spēlē serviss, sakaru kvalitāte, draugu vai paziņu ieteikums mainīt operatoru, jo cits esot izdevīgāks.

Tāpēc izsludinu konkursu – kurš no operatoriem man piedāvās izdevīgāko dīlu? 🙂

brīdi pēc tam

man nevajag to brīdi, kad es tevi ieraudzīju. man nevajag to brīdi, kad satiekamies. mēs varam satikties un runāt un runāt, un runāt, bet man to nevajag. man nevajag to brīdi, kad visi kopā latviski kautrīgi dziedam jāņudziesmas, vācam kartupeļus vai gatavojam brokastis. man nevajag to brīdi, kad tevi skūpstu vai mīlējos. man vajag to brīdi pēc tam – kad liekas, ka pasaule ir apstājusies un laimes sajūta pārņem kā neuzbāzīgs, bet reizē tuvs un pazīstams tavu smaržu mākonis. kad saule ir norietējusi, bet tu vēl kavējies atmiņās par burvīgo dienu un gaidi nākamo.
Hofmaņa pasakām resursu inventarizācija un radošā pauze. Tas arī kaut kad beigsies. Uz tikšanos!

robot kirdikuna. part II

TĀ diena sākās lieliski. Pat vairāk kā lieliski – aizdomājies par pēcpusdienas tikšanos un Unas krūšu galiem, Jurģis nepamanīja sarkano gaismu un lempīgu baļķuvedēju, viņa lielais lepnums – Porshe 911 bija nelietojams. Pats gan tika cauri ar nobrāztu pieri un ožamo spirtu pie deguna. Divas stundas piespiedu draudzības ar policiju un vienīgais, kas turēja Jurģi rāmjos, bija doma par soliņu Mežaparkā netālu no krematorijas. Tomēr Jurģim kremta, ka būs jaizvelk no garāžas, reti lietotais skaistulis Nissan 350Z, bet meitenes nekad nebija sapratušas šī auto vērtību. Viņam ļoti kremta, ka viņas saukāja to par neizdevušos porši vai vēl vairāk – saskatīja līdzību ar Audi TT. Ikreiz, kad Jurģis uzlūkoja šī auto plūdlīniju formas,  kad iesēdās sportiskajos sēdekļos, kad uzspieda gāzes pedāli, viņā atgriezās dzīvība. Cik reizes viņš bija sēdējis uz tukšās Tallinas šosejas un mēģinājis saņemties tā kārtīgi uzraļļot… Taču vienmēr veselais saprāts viņā ņēma virsroku un Jurģis kā apsaukts kucēns lēnām čunčināja uz Rīgu.
Viņš nomazgājās, uzvilka jaunu kreklu, sasmaržojās uzsmaidīja sev spogulī un brauca uz savu pirmo randiņu 4 gadu laikā. Viņš bija nopircis puķes, nē, ne rozes, tas būtu banāli, viņš tāds negribēja būt, tādēļ uz blakus sēdekļa smaržoja balts frēziju pušķis. Viņu uzbudināja frēziju saldā un spēcīgā smarža. Jeb tomēr tās bija Unas lieliskās krūtis? Viņš paskatījās pulkstenī – vēl 20 minūtes, viņš bija par ātru. Nolicis mašīnu pie kapu puķu pārdevējām, Jurģis nolēma līdz krematorijai iet ar kājām, vismaz vēlāk būs iemesls kopīgai garākai pastaigai. Saule sildīja un viņam ātri palika karsti no straujās gaitas. Eh, nepaņēmu dzeramo līdzi, Jurģis nosodījās, apsēžoties uz sarunātā soliņa. Bija jāgaida vēl 10 minūtes un Jurģi apņēma patīkams pēcpusdienas snaudulis.

 

robot kirdikuna. part I

Jurģis bija vientuļš. Jurģis līdz mielēm apzinājas savu vientulību. Viņam vakaros nebija ar ko iedzert alu, nu tādi paziņas, čomi ar ko iziet ielās un paklaiņot, patriekt, viņam pat nebija neviena, kam piezvanīt un parunāties grūtā brīdī. Māsai takš nezvanīs. Viņam jau bija 28. Jurģis nosmaidīja, jā, jā, pulksteņi tikšķ, laiks uz vietas nestāv, bet nu viņš vismaz ir vīrietis, viņam vēl vismaz 15 gadi… Bet, nu kaut kas jādara – kārtējā vientuļajā piektdienas vakarā, kad viņam bija jānoskatās uz lejā līksmojošajiem jauniešiem Tērbatas ielā, viņš piereģistrējās kaut kādā online iepazīšanās dienestā. Kur viņš bija dabūjis adresi, viņš neatcerējās, toties darbadienu vakaros, savā klusajā un tukšajā birojā sēžot, viņš bieži bija aplūkojis meiteņu fotogrāfijas, kuras arī esot vientuļas, gribot iepazīties un dažas pat bija ar mieru tikai seksam. Tas Jurģim patika. Viņš vēl nejutās gatavs nedz kopdzīvei, nedz bērniem, nedz arī vēlējās zaudēt savu brīvību, kaut arī ne tik ļoti saldo.
Viņš ielika fotogrāfiju, kurā ir redzams saulesbrillēs un tādā griezienā, ka pat mamma viņu nepazītu. Foto bija uzņemts Madeiras salā, viņam matos bija iepīti eksotiski ziedi un vieglais krekliņš vairāk izcēla kā notušēja Jurģa muskuļoto torsu. Ar patiku vēlreiz aplūkojis bildi, viņš nospieda pogu APSTIPRINĀT. Tā. Tas nu ir darīts. Tagad tik jāiztīra zobi un jāiet gulēt. Cerams, ka rīt no rīta būs kāda vēstulīte.  Bet jaunā e-pasta skaņa atskanēja jau pēc minūtes. Jurģis tāpat – pilnu muti ar zobu pastu pielēkšoja pie smalkā iMaca. Jā, tur viņu uzrunāja Una. Una Kirdika. Teicās, ka viņai esot garlaicīgi, vai viņš, tāds skaistulis,  negribot parunāties. Jurģis, jaunības dienu trakulību rūdīts, nepalika komplimentu parādā, slavināja zilās acis un juteklīgās lūpas. Jurģis sajutās gandarīts. Vakars bija izdevies. Viņš joprojām ir vīrietis, viņš joprojām patika meitenēm! Aizrikšojis uz virtuvi pēc baltā vīna glāzes, nosēdās gaidīt atbildi. Kompīša pulkstenis skaitīja sekundes. Jurģis skaitīja vīna malkus. Nepacietīgi, trīcošiem pirkstiem viņš ik sekundi spieda refresh pogu. Vēstule ieleca kompītī, pat nepaspējot atskanēt skaņas signālam. Tur bija tikai viņas bilde, viņas bilde ļoti knapā apģērbā. Viņa izskatījās lieliski. Maiga, zīžaina āda, perfektas proporcijas un izteiksmīgas krūtis, kuras slēpa, vai drīzāk centās noslēpt viegli caurspīdīgs krūšturītis. To nu gan Jurģis nebija gaidījis. Neviena paša vārda, tikai kārdinoša bilde. Vai viņam arī būtu jāsūta bilde? Jeb kaut kas jāuzraksta? Mute Jurģim bija izkaltusi, aizgāja otrā vīna glāze. Zalpom. Nu, tu esi ļoti skaista, kārdinoša bildīte, kas tad tev prātā, ja šādas bildes sūti, kur tu vispār esi un kāpēc tieši es? – Jurģa neizpratne, apjukums un uztraukums izlauzās rakstīto vārdu plūdos. Viņš attapās tikai pēc nākamās glāzes zalpom. Pat nevar teikt, ka attapās, jo domas plosījās kā trakas. Ko viņš vispār dara? Viņam mieru nedeva atsūtītā fotogrāfija, gandrīz nojaušamie krūšu gali un tiešais, koķetais acu skatiens.
Tālāk sekoja iepazīšanās, dzīvesvietu noskaidrošana, izrādījās Una dzīvoja otrā pilsētas malā, netālu no Mežaparka krematorijas. Jurģis pat pajokoja, ka pēc nāves viņai nebūs citas izvēles kā kremēties, uz ko sekoja Unas smaidiņš ar piebildi – already done.
Viņi sarunāja satikties pēc 5 dienu intensīvas sarakstes. Turpat Mežaparkā, netālu no viņas mājas uz soliņa pie Krematorijas.

smilšu animācija

Aizkustināja. Nu tā līdz asarām. Un ne mani vienu – ap 15 miljoni skatījumi You Tube. Un uzvara Ukrainas talantu konkursā.

Šķiršanās un investīcijas


Braukt ar sabiedrisko transportu ir zaļi un moderni. Turklāt tas patiesi nāk par labu Jūsu veselībai. Smiekli taču pagarina mūžu un uzlabo veselību. Braucot sabiedriskajā transportā, cilvēki nu nekādīgi nav iemācījušies nodalīt savas privātās dzīves, viņi tās izliek uz paplātes, citiem baudīšanai. Nav iemācījušies nelietot mobilos telefonus, bet, ja tomēr runā, tad vismaz neapspriest ļoti personīgas lietas. Tā piemēram esmu pret savu gribu iekļuvis ģimenes strīdā, kura rezultāts ir šķiršanās brīdinājums. Kāda ap 20 – 25 gadus veca jaunkundze broņīja savu otro pusīti:

– Klausies, tev ir jāsaprot, ka tev tika dota pēdējā iespēja, tev tagad būtu  jābūt no zvana līdz zvanam klāt. Cikos tev tur sākās?
– …
– Nu un cikos tad beigsies?
– …
– Nu tad zini, ka , ja tu nebūsi, tad viss cauri! Man tas ir apnicis!
– …  …. ….
– Nu bļin, ko tu vispār atļaujies, tu zini cik tālu tu esi aizgājis! Viss!

Pasažieri – kā nu kurš, cits ieraujās cepurē, cits bezkaislīgi skatās pa logu, citam mūzikas austiņās,  savstarpēji pazīstamie neslēpj smīnus. Klausule tiek nolikta. Bet ne uz ilgu laiku, ir citas svarīgas sarunas priekšā – jābīda bizness. Tika iztaujāts sarunas partneris par investīcijām, par to drošumu, cik ļoti viņš uzticas konkrētajam džekam un sarunas noslēgumā, pēc diezgan ilgas džeka īpašību uzskaites un aprunāšanas, liekas darījums tika atcelts. Reāli nenoverņījās. Es kanpi valdījos. Nu labi, atzīšos ik pa brīdim iespurdzos, tāpēc meitene sāka aizdomīgi uz mani skatīties un runātos griezās prom uz loga pusi.
Drīz pēc tam atskanēja diezgan zīmīgs troksnis. Sieviete gados, kura sēdēja man otrā pusē bija atvērusi alus bundžiņu un mierīgi malkoja Aldarīti. Ilgi nebija jāgaida, lai arī viņa izpaustos. Pa visu salonu atskanēja Nokia tune un izklaides varēja turpināties:
– Oi man bija tik slikti. Domāju, ka galus atdošu.
– …
– Nē, es nezinu no kā. Bija jau traki, jā.
– …
– Es domāju, ka tas bija no tā, ka es sasvīdusi izgāju ārā.

Savukārt es domāju, ka es neizturēšu. Tas ir tik skaisti, tas ir tik jauki. Dzīve iegūst pavisam citas krāsas un tu saproti, ka neesi viens. Mūsu ir daudz, tik daudz, mēs visi kopā šķiramies, pārrunājam vakardienas ballītes un darba lietas. Ziniet, man patīk.

P.S. Arī šo te es rakstu braucot 55 autobusā. Ko tik vien nevar tai sabiedriskajā darīt, eu, pag, man zvana telefons…

 

 

ndaga dir bu buuuļ

Ndaga dir bu buļ. Ndar, bambarah mdrah. Zurmanjah Bargatijevna – ahailoh hahatumba! Hamargin šulumdak hanak!
Cik daudz un kas ir jāpīpē? Filma “ятинсотестс” , 2004. Labākais, ko esmu pēdējā laikā redzējis. Rekomendēju. Ikvienam.