Monthly Archives: jūnijs 2011

palaidīsi pačurāt?


Pēc svētku pīrāgiem un nedaudzajām alus krūkām bija sajūta, ka jāpalasās kāda grāmata. Iebraucu tirdzniecības centrā Alfa, nopirku dažas grāmatiņas un, meklējot izeju uz autostāvvietu, uzskrēju virsū paziņai, kura strādā vienā no mazajiem Alfas veikaliņiem.

-Hei, čau, tu tagad te strādā?
– Ooo, jā, čau, forši, ka tu nāc, pieskatīsi veikalu? Es fiksi aizskriešu pačurāt!

Un prom bija. Es stāvu apstulbis, mēģinu saprast, kas tikko notika. Nepaguvu pat izdomāt, ko darīt, ja ienāks kāds klients, kad čurātāja ir atpakaļ. Es neizpratnē vaicāju – vai tad firmai tik sūdīgi, ka pačurāt pat neļauj iet? Atbilde mani apmulsināja: tie esot Alfas noteikumi. Izrādās, veikalus aizslēgt uz 5 – 10 minūtēm ir aizliegts, tas esot iekšējais standarts, savukārt apsardzi izsaukt, lai pieskata veikalu, un aizskriet līdz WC drīkst 3 reizes 12 stundu laikā. Tātad vidēji ik pa 4 stundām. Esot bijuši gadījumi, kad apsardze atsaka nākt palaist meitenes, jo dārgās 3x ir iztērētas. Pusdienas laiks vispār neesot paredzēts, jo neesot kas nomaina. Stāvēju, klausījos un sajutos kā nonācis vergturu laikmetā.
Labi, es saprotu, veikals ir liels, nomnieku daudz un dažādi, noteikumiem ir jābūt, citādi būs anarhija.  Bet, atvainojos, mazie veikaliņi fiziski un ekonomiski nevar nodrošināt 2 pārdevējus, lai var mainīties uz ēšanas un čurāšanas pauzēm. Vai tiešām neviens no Linstow menedžmenta nesaprot, ka labs serviss sākas ne tikai no uzskaitītajiem apmierinātajiem apmeklētāju tūkstošiem, apgrozījuma tabulām un izmaiņām attiecībā pret iepriekšējiem periodiem, bet arī no attieksmes pret saviem darbiniekiem (šajā gadījumā – nomnieku darbiniekiem)? Radiet normālus darba apstākļus, arī klienti sajutīs pozitīvas izmaņas. No savas puses apsolos pačekot situāciju un pēc kāda mēneša painteresēties, vai attieksme pret Alfas pārdevējiem ir mainījusies, jeb varbūt Alfas cilvēki tepat komentāros ierakstīs savu versiju.

Rīgas Satiksmes atbildes solis

Tas viss sākās pirms kādiem 2 gadiem ar ierakstu par White rock. Ik pa brīdim es atgriezos un atgriezos, un atgriezos pie šīs tēmas, līdz kamēr tapa visu laiku lasītākais ieraksts šajā blogā –  Ko darīt ar Rīgas Satiksmi? 9 padomi Ušakovam. Pēc tam es pat sāku brīnīties par to cik un kādi ļaudis lasa manus stāstiņus un pasakas – bija zvans no Amerikas vēstniecības (viņi gan pazuda, laikam pārvākšanās uz jauno māju sākās:)), Rīgas Domes preses sekretāre uzaicināja uz pārrunām, daudz un dažādi cilvēki izteica atbalstu vai labsirdīgi jokoja par manu cīņu ar Rīgas Satiksmi. 🙂  Beigu beigās tas rezultējās sarunās ar Rīgas Satiksmes vadību un vakar tika noslēgts līgums par konsultācijām RS servisa kvalitātes celšanai. Līgums ir uz pusgadu, tātad, šajā laikā ar saviem padomiem un pieredzi mēģināšu (un, cerams, arī tas izdosies:)) RS pakalpojumus padarīt lietotājiem vēl draudzīgākus, vēl pieejamākus un vēl cilvēcīgākus. Ir tikai viena slikta ziņa – tā kā līdz ar līgumu man bija jāparaksta arī konfidencialitātes saistības, tad nākamo pusgadu ierakstos par RS un servisu varēšu lietot tikai daļu no informācijas, kuru uzzināšu strādājot uzņēmumā.
Katrā ziņā esmu priecīgs par iespēju ne tikai gudri muldēt, bet arī reāli pašam mēģināt kaut ko darīt, lai dzīve Rīgā kļūst patīkamāka. Varbūt pat mani kādreiz palaidīs pasēdēt pie autobusa vai tramvaja stūres:)

sodīt nedrīkst audzināt


Pie pusdienām iznāca ieskatīties Lauku Avīzē Latvijas Avīzē un NRA, tur bija stāsts par CSDD, ātrumu, kas nogalina, radariem, kas pelna un divu ekspertu viedokļi. Īsi sakot – CSDD aizstāv viedokli, ka jābrauc lēnām, ka visas nelaimes uz ceļa rodas no +10km/h, savukārt eksperti uzskata, ka tā ir pārlieku aizraušanās ar Skandināvijas skolu ceļu satiksmes negadījumu izskaušanā, ka tas ir negodīgi attiecībā pret auto īpašniekiem, kā arī daudzos gadījumos soda preventīvais raksturs pazūd (piemēram, ja nosodīta ir uzņēmuma automašīna, tad vadītājs var pat vispār neuzzināt par soda esamību). Tad atcerējos vienu mācību, kuru saņēmu braukalējoties apkārt pa Spānijas un Portugāles laukiem. Tas bija vēl treknajos gados, kad vēl varēja katru pavasari un rudeni aizšaut pasauli apskatīt, tā nu noīrējām auto un laidām, kur acis rāda. 🙂 Jāatzīst, ka spāņu braukšanas manieres man, Latvijā dzīvojošam un daudz ko pieredzējušam, likās visai ekstravagantas. Precīzāk, brauc viņi kā Šūmahera vectētiņi. Ātri, pārgalvīgi, mugura bij’ slapja, gandrīz kā autoskolas eksāmenu liekot vai pirmo reizi uzbraucot uz LosAngeles 8 joslu autostrādes, kur visi spoguli pie spoguļa mauc uz 100. Tikai tur ātrumu mēra jūdzēs:)
Tātad, Spānijā brauc ātri. Savukārt, pie apdzīvoto vietu sākuma visur ir zīme, kas brīdina par fotradaru un pēc brītiņa luksofors. Iebrauc ciematiņā par ātru – radars tevi nopeilē un ieslēdz luksoforā sarkano gaismu. Tad nu tu atstāvi kādas 40 sekundes pie pilnīgi tukša ceļa. Jāatzīst, pēc kādām 2 – 3 reizēm ar Latvijā ierasto +10 km/h  vairs negribējās stāvēt un apdzīvoto vietu sākumu norādošās zīmes pamanīju diezgan labi.
Saprotu, ka šāds risinājums tikai prasa izmaksas, bet budžetā nekādu naudu neienes. Bet tad, lūdzu, vajadzētu skaidri un gaiši definēt –  ceļu policija un CSDD nodarbojas ar budžeta robu lāpīšanu un tam nav nekāda sakara ar drošību uz ceļiem vai autobraucēju disciplīnas uzlabošanu. Manuprāt, braukšanas kultūra un nelaimes gadījumu statisktika uzlabotos vairākkārtīgi, ja tiktu izskausti cēloņi, nevis mēs cīnītos ar sekām.
P.S. Paldies Qued par komentāru, tādēļ izmainīju virsrakstu. Komatus salieciet paši:)

farss, Jatinsotests un stāsts par kaku


Šorīt twiterī bija farss. Neizplūstot sīkumos, vairāki personāži apsprieda vakardienas Oligarhu pasākumu, KNL, ģenitālijas un dažādos komunikāciju līmeņus. Jau ilgāku laiku mēģinu saprast, kāpēc tādiem gudriem cilvēkiem kā Jurģis Liepnieks, Ēriks Stendzinieks, Mārcis Bendiks ir jānostājas pozā, jāizaicina twittervide un  ne tikai ar demagoģiskiem vai vai provokatīviem domugraudiem, turklāt to darot regulāri un agresīvi. It kā jau var saprast – divi izbijušie polittehnologi, trešais politiskais reklāmists, visiem ienākumi tieši atkarīgi no aktivitātes un paustās pozīcijas. Bet, līdzīgi kā krievu filmu studijas Alibaster uzņemtajā filmā-farsā  ЯТИНСОТЭСТС, kur galvenais varonis vienu brīdi apskatījis diapozitīvu uz ekrāna, redz vienu ainu, bet aizejot aiz baltā ekrāna, redz pavisam citu,

no cita skatu punkta fotogrāfētu, kas galīgi izmaina doto situāciju, tāpat fanātiskajiem un pārliecinātajiem vienas (pieņemsim, ļaunās oligarhu) un otras (arī pieņemsim, labo frontes) puses pārstāvjiem kopīgi vajadzētu ievilkt elpu, pakāpties solīti atpakaļ, paskatīties riņķī un padomāt. Kā kādā Ērika kampaņā – padomāt divreiz. Jo no malas, ziniet, tie kaku maisiņi nemaz tik… hmmm… estētiski neizskatās.  🙂 Un pat, ja Ēriks apgalvo, ka viņš ir pret stulbumu un idiotiem, tad pieņemu, ka varbūt tomēr  palīdzēt savai valstij tikt galā ar problēmām, nevis stāvēt maliņā un iezviegt par visu un visiem, kas kaut ko mēģina darīt.

Nelielai jautrībai pavisam noteikti iesaku gan filmu, gan Kureiši grāmatu “Mīlestība skumju laikā”, kurā arī izlasāms absolūti ģeniālais Stāsts par kaku.:)