Gan vairākos iepriekšējos ierakstos esmu norādījis, ka man nepatika Kanādā valdošā lišķīgā atmosfēra un mākslīgā smaidīšana, par to runāja arī komentētāji iepriekšējā ierakstā. Bet dažreiz gribas, lai tevi uztver kā cilvēku, pasmaida un atņem sveicienu. Jā, jā, es runāju par Rīgu, par apsardzes darbiniekiem Rīgas lielveikalos, par autobusu šoferiem (gan Rīgas Satiksmes, gan tālsatiksmes). Brīžiem pat bail paliek no tām pārnopietnajām un aizdomīgajām apsardzes puišu sejām, liekas viņiem ir jāiziet speciāli kursi – Kā nesmaidīt darba laikā. Organizējot koncertus un citu masu pasākumus, vienmēr apsardzes darbiniekiem esmu atgādinājis, ka vislabākā apsardze ir tad, kad to vispār nejūt. Negribu teikt, ka, viņus nejuta, bet, piemēram, Vankūveras H&M veikalā apsardznieki vienmēr sveicināja un uzsmaidīja visiem klientiem. Bez nepatīkamās cukura piedevas. Bet arī bez caururbjošā – vai tikai šitais džekiņš kedās negrib nozagt jauno ekskluzīvo vestīti?
Domāju, ka nekad neredzētu tādu ainu kā vakar autoostā – šoferīts stāv ar cigareti vienā rokā, ar otru pietur autobusa bagāžas nodalījuma vāku, kamēr dāmīte kostīmiņā, ierāpusies autobusa melnajā caurumā līdz pusei, mēģina novietot savu čemodāniņu… Vai arī, vienā no lepnākajiem Rīgas veikaliem, Stokmann, pārdevēja, noskaidrojusi, ka mētelītim nav uz vietas vajadzīgā izmēra, atdod pakaramo man – sak’ nes nu vien, mīlīt, atpakaļ un pakar vietiņā! Laikam jau tomēr līdz nojausmai par vārdu pakalpot un serviss patieso jēgu mums vēl jāaug un jāaug. 🙂
Kas vēl man šobrīd pietrūkst savstarpējā ikdienas komunikācijā – tas ir spēja aiz katra pakalpojuma, aiz katra pakalpojuma sniedzēja vai saņēmēja saskatīt cilvēku, ne tikai pirkšanas, pakalpošanas, naudas pieņemšanas – izdošanas procesu. Kur tas viss ir pazudis? Vai lielveikalu uguņos, lielpilsētu burzmā un lielkoncertu troksnī? Un kā to visu vērst uz labu? Un – vai kaut kas tomēr sāks mainīties jeb manām Kanādas emocijām būs jākapitulē kolektīvās cilvēciskās neieinteresētības un egoisma priekšā? 🙂
hoffman blog – izlasi
Sākums te: iet uz bloga sākumu
Meklēju, kur dzīvot: virziens centrs - teikaPēdējā laika lasītākie
Pēdējie komentāri
Sigits ziņā paslinkošu un padalīšos Andrejs Kovalovs ziņā paslinkošu un padalīšos Ziggy ziņā dārgakmeņi. Instrumenti madlenastauere ziņā dārgakmeņi. Instrumenti Katrina Rotgalve ziņā dārgakmeņi. Instrumenti hofmanis74 @ twitter
Tweets by hofmanis74Citi blogi
hofmaņa pasakas 
Uuuu… stokmanī jaunkundze par šo gājienu patiesībā varēja diezgan norauties. Tur šādas štelles strādāt nedrīkst. Atceros, ka manu bijušo kolēģi no studiju laikiem, kas strādājā Stockmann kosmētikas nodaļā, atlaida par vienu žestu… kas turklāt tika veltīts viņas draudzenei. Redz, cik daudz spēj viens pirksts 😀 vai precīzāk, tā parādīšana 😀
Bet nu par apsardzi jāāāā… Tērbatas ielas Cubus! Tā sieviete man vienmēr lūr virsū, tā vien gribas pieiet klāt un pateikt – nezagšu, atslābsti!
Pie pārdevējiem jau ir pierast,viņi ir tik daudz un dažādi,ka atliek vien priecāties par tiem jaukajiem un smaidīgajiem.Ja vēl pie kases var jauki papļāpāt un pasmieties,kāmēr prece tiek pakota,tad mani bonuspunkti veikalam.
Taču ar to apsardzi,tas tiešām ir aktuāli un nepatīkami.Nav pat vajadzības iedalīt veikalu/iestādi dārgajā vai lētajā,bet aizvien biežāk apsargu pārlieku lielā jebšu pareizāk būtu teikt,neslēptā kontrolēšana un novērošana kļūst ļoti nepatīkama. Nedod dievs tu kaut ko ilgāk skaties ,pieliecies vai paņem rokās.
Došanās uz veikalu sagādā aizvien mazāk prieka.
Savā uzņēmumā jūtu,cik ļoti grūti darbieniekam ieskaidrot,cik nozīmīgi ir būt enerģiskam un aktīvam(un tas nenozīmē uzspiesti smaidīt un grūst klientam virsū informācijas gūzmu),bet ir jāiemācās radīt sajūtu,ka katrs apmeklētājs šeit ir laipni gaidīts,ļaut viņam saprast,ka varam sniegt viņam visu interesējošo informāciju un ,lai arī pie mums ir lietas,kuras ir jāpieskata,tomēr radam sajūtu ,ka cilvēkam uzticamies,un uz rokām neviens neskatās.Un šo divu gadu laikā nekas nav pazudis un neviens apmeklētājs nav aizgājis neapmierināts servisa dēļ.
Šajā gadījumā šķiet ļoti svarīgi arī iedalīt kas pakalpojuma saņēmējā rada neapmierinātību no pakalpojuma sniedzēju.
Ļoti bieži pie mums,gan arī man pašai apmeklējot kādu iestādi ir grūti atdalīt neapmierinātību par- kāda konkrēta pakalpojuma sniedzēja(kasiera,pārdevēja…) personīgo darba kavalitāti(informācijas nesniegšanu,neapkalpošanu darba ietvaros,nelaipnu attieksmi u.t.t)-šajā gadījumā mana kritika pret konkrēto personu būtu pamatota.
-otra ,manuprāt ļoti bieži sastopama,nepamantotā kritika pret apkalpojošo personu ir neapmierinātība ar viņu darba devēju sniegto servisu,noteikumiem vai piedāvājumu.
Piemēram sieviete veikalā ļoti agresīvi sāk pārmest kasierei,par preces vai kvalitātes dārdzību.
Vai teritorijas/ēkas/veikala apsargam tiek pārmest par kādām tehniskām nepilnībām.Veikala apsargt piemēram neko nevar iesākt,ka darba devējs trepes veikalam pa stāvu uztaisījis,plauktus pa augstu vai durvis pa smagu.
Atvainojos,ja izsakos visai neskaidri,bet pamatdoma pieņemu,ka ir skaidra.
Nevar pazaudēt to, kas nekad nav bijis šeit.
Kādu laiku, kad padzīvojos Spānijā, es tiešām ar gandarījumu apmeklēju veikalus, jo, lai kādas cenas klases tas nebūtu, visas kasieres sasveicinājās, atvadījās, paldies pateica… un tu redzi, ka šis cilvēks kasē ir pārguris un tomēr smaidot, pasaka Paldies un Uz tikšanos! It kā sīkums, bet ļoti patīkami. Un šeit konkrētais piemērs ir Lidl, ko Latvijā varētu salīdzināt ar SuperNeto, kur izteiktais Labdien tiek atbildēts ar tādu sejas izteiksmi it kā es būtu kasieris kaut kur pasūtījis… Es secinu, ka tā ir nacionālā īpatnība – uzrūgt, saviebties un noskaust – pasmaidīt? Nu ko jūs!
Sveiks, naktssarg.
Kā ir ar Tevi? Tu vienmēr smaidi saviem klientiem un tiem, ar kuriem Tu gadies vienā trolejbusā, vilcienā, veikala rindā ? Kā Tu uzrunā veikala kasieri, biļešu kontrolieri? Cik bieži Tu atmet slaidu “fakuci” kādam, kurš blakus autiņā par vēlu parāda pagriezienu vai pie zaļā signāla sāk kustību pārāk vēlu ? Kā ir ar Tavu nacionalitāti un īpatnību ? Sāc ar to, ka komentāros savaldies un neizlej savu žulti par to, ka citur arī etiķis ir saldāks, bet pie mums – “nu, ko Jūs! ”
Labi?
Eināram,
Jā, es smaidu klientiem, jo es zinu, ka viņi maksā man algu! Veikala pārdevējai arī uzsmaidu, reizēm pat tā, ka meitenēm sārtums un mulsums vaigos iemetas… kas attiecas uz biļešu kontrolieriem, tad pateikšu tikai vienu – kamēr viņi neiemācīsies no galvas likumus, ar kuru tiesībām veic pārbaudi sabiedriskajā transportā – smaidu no manis nesaņems. Tavai zināšanai – ar “fakučiem” es vispār nenodarbojos, jo esmu labu audzināts… un vienīgais, kurš izgāza žulti esi tu, Einār, es tikai ierakstīju salīdzinājumu un novērojumu… Kas attiecas uz etiķiem, varbūt esi salīdzinājis, bet es dodu priekšroku citiem dzērieniem!
Eu puikas, mieru:)
Es Eināru pazīstu, tā toch nebija žults, tas ir viņa izteiksmes veids. Te nu paradas virtuālas komunikācijas mīnusi, neredz neverbālo sadalju:)
Piekrītu Eināram, ka katram jāsāk no sevis. Ka ir jāsāk sveicināt pārdevējas, lai viņas sajustos kā cilvēki nevis skaitīšanas un naudas sanemshanas automāti.
Ar cieņu pret līdzcilvēku vai blakusšoferi. visiem. Arī sevi.
Bet ari Naktssargam taisnība – ir patikami , ka ir personīga komunikācija, tikai nevajag tos cukursaldos howareyou’ s:)
Sākam no sevis – negaidot , kad citi to darīs un negadot, ka būs atbilde? Tāpēc, ka tā tačhu ir vieglāk un forshak dzivot ne?
Šorīt izlasīju, tikko veikalā stāvot aizdomājos. Esmu Portugāles mazpilsētā, kur visi gluži cits citu nepazīst, taču mēdz sasveicināties arī ar random satiktiem cilvēkiem.
Nu lūk, stāvēju rindā un pirms manis apkalpotajai sievietei bija klača ar pārdevēju,kas, protams, apkalpošanu padarīja ilgāku. Ja būtu steigusies, būtu dusmojusies, ne atcerējusies šo rakstu.
Lielveikali tomēr nogurdina gan pārdevēju, gan pircēju, kā arī, tendēti galvenokārt uz ātru apkalpošanu. Mazpilsētā, lai arī kurā pasaules malā tas būtu, serviss vienmēr būs personīgāks. Ne tikai tāpēc,ka var apvaicāties kā brālēna kāzās gājis, bet arī iespringums nav tik liels. Beigu beigās, ne reti tas,kurš apkalpo ir arī īpašnieks.
Es principā visam piekrītu, un vienmēr sasveicinos ar kasierēm, pat tad, ja man neviens neatbild… tā kā pārmetums manā virzienā nebūs gan 😉 un man komentārs bija tieši par to, ka uz šiem sveicieniem Latvijā personāls ne vienmēr atbild! Lūk!
Ah, kā man dažkārt patīk darbā parunāt ar tiem satrauktajiem zvanītājiem. Vislabākā sajūta ir tad, kad viņi zvana dusmīgi, paziņo, ka mūsu mājas lapā neko nevar atrast un vispār… vis tik slikti tik slikti, bet tad sāc ar viņu runāties, skaidro, soli pa solim palīdzi un jūti, cilvēks atmaidzis. Tiesa gan tā var sagurt, taču jauki, ka nākamreiz cilvēks jau varēs atrast pats.
Manā sejā smaids, jo tad, kad es, pirms 10 gadiem atgriezos no Austrālijas, veikali un to apkalpojošais personāls Latvijā, bija mans pirmais kultūršoks, otrais kultūršoks bija bomži un naudas diedelētāji sabiedriskās vietās 😉
hmmm, interesanti 😉
Atbalsojums: Tweets that mention patiess serviss jeb saskatīt cilvēku? « hofmaņa pasakas -- Topsy.com
Nekas, pēc pāris gadiņiem atkal pieradīsi 🙂