atgūt sava stāsta pavedienu

” Šī nav ekonomikas, bet gan tikumu un vērtību krīze. Pēdējos 10 gados esam radījuši naudas kultūru. Viss griežas ap naudu. Kapitālisms reducējās līdz jautājumam: kā es nopelnīšu? Vai tu biji uzņēmējs, ārsts vai jurists, vai koledžas students, un diemžēl pat valdībā cilvēkiem vienīgais jautājums bija: cik man par to maksās? Tas bija pretēji jautājumam: kā es kalpošu sabiedrībai? Kā radīšu pievienotu vērtību? Šādā kalpojošajā sabiedrībā darbojas idejas spēks. Latvija ir ideja. Kā valsts, republika, tauta jūs esat cīnījušies par neatkarības ideju vismaz 100 gadus, un nu pēdējos 20 gados tā ir sasniegts. Mums ir jāatgriežas pie idejas spēka, un tāpēc es runāju par jaunu sākumu. Mums ir jāatgūst sava stāsta pavedienu. Un tas ir ļoti nopietns pasākums. Tā nav jūtu padarīšana; tas ir jautājums par fokusēšanos.
Runāsim tieši par Latviju. Jums nav lielas vidusšķiras. Jums ir strādnieki un elite. Jūs ir vadījuši vācieši, zviedri, krievi, poļi. Nu latviešiem pašiem sevi ir jāvada ar sava rakstura un savas vietas pasaulē apziņu” .

Tā intervijā laikrakstam Diena saka Džons Braients. Pilna intervija šeit. Piekrītu ļoti daudz kam, bet augstāk esošajam citātam – katram vārdam. Arī man daudz ko, šeit Kanādā ir nācies pārdomāt un es joprojām mēģinu atgūt sava stāsta pavedienu. Cik nu to viens cilvēks var izdarīt pēc negaidītiem orkāniem un sekojošas bezgalīgas dreifēšanas bezvējā.

caurspīdīgas vēlēšanas

foto: AP Photo/Mikhail Metzel

Ukrainā vēlēšanas cauri. Ievēlēts vienam vairāk, citam mazāk simpātisks personāžs. Bet ne par to ir mans stāsts. Pievērsu uzmanību vēlēšanu urnām. Tad patinu filmu – cik atceros TV redzētos stāstus par vēlēšanām citās valstīs, tad gandrīz vienmēr  un visur ir figurējušas caurspīdīgas vēlēšanu urnas. Arī wikipēdijā tiek uzsvērts caurspīdīgo urnu nozīmīgums godīgu vēlēšanu organizēšanā. Tad es atcerējos mūsu finiera kastes un uzdevu sev jautājumu – kāpēc man būtu jāuzticas, ka šeit neviens nekrāpjas? It īpaši pēc iepriekšējo vēlēšanu balsošanas skandāliem, pēc Jūrmalgeitas politiķu ciniskajām sarunām, pēc internetā klejojošām baumām par valdošās politiskās elites spēlītēm ar izbraukuma vēlēšanu urnām un, galu galā, sekojošu vēlēšanu biļetenu iznīcināšanu? Tā teikt, lai visi gali ūdenī ugunī? Ierosinu sākt kustību par caurspīdīgām vēlēšanām, caurspīdīgām vēlēšanu urnām un vēlēšanu biļetenu saglabāšanu vismaz līdz nākamajām vēlēšanām. Tikai  nevajag sākt stāstīt par miljoniem, kuri būs vajadzīgi vēlēšanu urnu nomaiņai. Šī patiešām ir lieta, kas skar katru no mums, tāpēc šeit nedrīkst ekonomēt. Kurš par?

olimpiskie stāstiņi. vol.5. Plus 10.

Ironiski, ka ziemas olimpiāde jau tepat aiz stūra, bet termometrs rāda +10 grādus. Pēc Celsija. Spīd spoža saulīte un šur tur jau redz kādu ziedošu ķirsi. Par sniegpulksteņiem, narcisēm un krokusiem nemaz nerunājot. Tikai olimpiādes organizatoriem, liekas, šāds laiks sagādā galvassāpes.Pilsētā runā, ka vienā no olimpisko sacīkšu vietām – Cypress mountain, galīgi neesot sniega un ka sportisti nemaz vēl neesot tikuši trennēties. Lai vai kā – hokejs būs un kanādieši būs par to priecīgi.

man seko!

Tas nebūt nav twiteris. Pat facebook ne. Tas notiek reālajā dzīvē un bojā garstāvokli. Un bez opcijas bloķēt sekotāju, fuck. Atceraties, es stāstīju par Mustache cafe nomainīto menedžmentu un manu pirmo pieredzi ar uz sitiena atlaišanu? Nu lūk. Šis menedžeris, vārdā Harijs, no šodienas strādā turpat kur es, tikai par pavāru. Kā jau te pieņemts, pa kanādiešu modei, stiepa ķepu, teicās priecīgs esam mani redzēt un mēģināja uzmesties par baigo draugu. Zinu, ka nevajag turēt ļaunu prātu un ka vajag piedot, bet šoreiz ne. Palūdzu viņam turēties no manis tālāk un visai skaidri norādīju, ka starp mums būs virtuves lete un ka man ar viņu nav par ko runāt, kā arī informēju menedžmentu par radušos situāciju. Katrā ziņā ieradumus viņs nav mainījis, jo savā pirmajā darba dienā atlaidis vienu puisi no virtuves. Nez, kāpēc pats tik 2 mēnešus noturējies iepriekšējā vietā? Un kāpēc Vankūvera ir TIK ļoti maziņa, ko?
Vakar kā juzdams, svētdienas vakara kinoseansa repertuārā ieliku Klūnija Up in the air. Par to, kā atlaiž cilvēkus, par to, kā tiek grautas un celtas cilvēku cerības, par to, kas mūsos vēl ir palicis nesamaitāts aiz/bez dzīšanās pēc naudas (varas vai galu galā atzinības). Par to, ka pat vislielākajam ciniķim iemīlēšanās neiet ar līkumu. Par to, kā dzīve apmet kūleni uzreiz pēc tam, kad tu pasaki – nekad (i eto mi prohodiļi). Iesaku. Komplektā ar labu vīnu un mīkstu dīvānu:)

P.S. es arī gribu lidot. Atkal. Un daudz. Laikam joprojām 12. Vai 18.

olimpiskie stāstiņi. vol. 4. Ar auto? Centrā? Da jūs ko?

Šodien ir tā diena, kad tiek slēgta pilsēta. Nu ne jau visa, bet lielākā daļa centra gan – vai nu kustība slēgta vispār, vai nu daļēji (izveidotas speciālās olimpiskās joslas, tādējādi mašīnām atstājot tikai 1 joslu), vai arī aizliegts auto apstādināt vai noparkot. Vankūverieši braucot mājās no darba autobusos purpina par neērtībām, tikmēr  centrs aizvien vairāk sāk pildīties ar dažādiem, ar akreditācijas kartēm kaklā sakārušiem ļaudīm. Katrā ziņā skaidrs ir viens – līdz marta sākumam tikai ļoti lieli optimsti vai neprātīgie mēģinās braukt ar auto pa pilsētu. Kaut gan, pieradumus mainīt esot ļoti grūti…
Man ļoti patīk, ka vairākas centrālās ielas ir atvēlētas tikai gājējiem. Un vēl neskaitāmais daudzums ar lielākām un mazākām  skatuvītēm un fanu teltīm – tas viss jau tagad rada Liela Notikuma sajūtu.  Jācer, ka nesaslimšu ar olimpisko drudzi, Londona pēc diviem gadiem vēl būtu ok, bet tie Soči, tie Soči…

olimpiskie stāstiņi. Vol. 3 Kur labāk ēst, dzert, fanot?

foto: http://i.cdn.turner.com/sivault/multimedia/photo_gallery/0911/leading.off.110909/images/APTOPIX-Vancouver-2010-Olympics.jpg

Olimpiskais mēnesi ir klāt. Lielie kruīza kuģi ar policistiem un armijniekiem jau notauvoti, ielās pamazām sāk iziet zili-zaļi-jakainais brīvprātīgo desants, transportam pamazām tiek slēgtas dažas centrālās ielas un tiek steigti pēdējie pilsētas piepucēšanas darbi.  Pamazām jau arī sāk sarosīties pēdējā brīža naktsmāju meklētāji un izskatās, ka daļa no šeit dzīvojošiem latviešiem 2 nedēļas dzīvos koju, bohēmas un citu olimpisko prieku režīmā. Tas priecē.
Lai milzīgajiem tūristu pūļiem nebūtu olimpiādes laikā jāspraucas pārpildītos krodziņos, tad vairākās vietās pilsētā ir izveidotas tādas kā fanu teltis:

• Live City Downtown – pilsētas organizēts, bez ieejas maksas paviljons, kur visu diennakti tikšot rādīti sprta pasākumi un kur varēšot iedzert alu. Adrese – Georgia and Beatty street krustojums.
• Live City Yaletown – tāda pati vieta Jeltaunā, David Lam parkā.
• Whistler live! – līdzīga vieta Whistlerā, arī bezmaksas.
• Granville Island French Quarter – franču kultūras, vīna, alus un bobslejistu cienītājiem vieta bohēmistiskajā Granville Island. Cik man zināms, tad tur arī kaut kur būs Swiss House.
• Molsons Canadian Hockey House – šeit, cik man zināms, būs jāmaksā ieejas maksa, bet organizētāji blakus alum un hokejam piedāvā arī dzīvos koncertus un citas ekstras. Starp citu, VeryVIP biļete uz VeryVIP daļu šeit maksā ne vairāk un ne mazāk kā 25 000 $. Tādas esot 60. Tā vismaz runā pilsētā.:)
• Irish House – liekas, latvieša sirdij vistuvākā vieta. Arī skaidrs, ka būs labs alus, nevis Ziemeļamerikas čurūdens
• Heineken House – liekas viss skaidrs. Holandešu alus, holandiešu sportisti un līdzjutēji. Tikai, liekas, ka futbols nav iekļauts ziemas olimpiskajās spēlēs…
• VallyFest – arī dziesmas, arī alus, arī lielie ekrāni, bet tas viss North Vancouver, Lynn Valley. Galvenā vērtība – ja nāksi pēc 5 vakarā un iegriezīsies arī Rocky Mountain Flatbread Pizza, tad ir liela iespēja, ka tevi uzņems un apklapos latviski.
• Īru krogs Morrissey - man patīk. Ir vēl citi, ejot pa centru noteikti redzēsiet Doolins, Lennox pub, Ceili’s. Visos ir Guiness.

Ja staigāsiet pa centru, tad sporta bāri ir savairojušies  kā gailenes pēc lietus. Bet tās galvenās ielas, uz kurām meklēt labas izklaides vietas ir Granville street, Davie street, Robson street un visa BC place/Canada hockey place apkaime. Vairāk info par bezmaksas/maksas īpašajiem valstu un sponsoru paviljniem atrodama šeit.
Tagad tik atliek novēlēt  - lai ir laba veselība 3 nedēļu maratonam:)

paldies Oskaram!

Paldies Oskaram, kurš sadzirdēja mūsu saucienus pēc latviskā sentimenta. Šodien pastnieks atnesa paciņu ar Latvijas karogu. Tas tagad stāv piekārts pie sienas un gaida savu izgājienu uz LAT vs SVK 20. februārī. Jācer, ka kāds šurpubraucējs attransportēs arī kādu izlases kreklu:)